Uz koncertu, kura galvenie varoņi bija kamerorķestris Sinfonietta Rīga ar diriģentu Normundu Šnē, Londonā dzīvojošā un Karaliskajā mūzikas akadēmijā studējošā Latvijas akordeoniste Ksenija Sidorova, čelliste Guna Āboltiņa, pianists Aldis Liepiņš un melnbaltas 20. gadu filmas, biļešu patiešām nebija. Gribētāji gaidīja rindā, līdz festivāla rīkotāji sadabūja papildu krēslus. Šo koncertu pilsētā, kuru dēvē par Vidzemes pērli, noklausījās ap 850 interesentu. Pārdomām: Rīgā Lielajā ģildē, kas joprojām ir galvenā orķestra koncertu vieta, ir ap 600 vietu. Latvijas Nacionālajā operā - aptuveni tūkstotis.
Apbrīnojamā kvalitāte un visa vakara īpašā virsvērtība bija ansamblis, kādā saplūda un viena otru turpināja Gunas Āboltiņas čella un Ksenijas Sidorovas akordeona skaņa, kopā ar Sinfonietta Rīga atskaņojot savulaik autsaideres, bet tagad laikmetīgās mūzikas starptautiskās autoritātes Sofijas Gubaiduļinas skaņdarbu Septiņi vārdi. No attāluma īsti neredzēju, kurā brīdī kura no viņām spēlē, un ir jāsaka, ka šoreiz pēc dzirdes to ne vienmēr varēja noteikt. Vēl vairāk - solo posmos, kad kamerorķestris klusēja, Guna Āboltiņa, spēlēdama augstajā čella diapazonā, savā ziņā pildīja arī vijoles lomu. Tas atbilst instrumenta simboliskajai jēgai - upura (Jēzus) personifikācijai. Savukārt akordeona lomā ietilpa arī nežēlīgi klasteru «cirtieni». Viss kopā - Golgātas ceļš neierasti retinātā mūzikas faktūras un notikumu blīvumā. Izturēt šādu psiholoģisko spiedienu nesagatavotam klausītājam nebūt nav viegli. Dažs tāpēc arī zāli atstāja, un varbūt pat ir jāpārdomā, vai tipiskais ciešanu laika opuss bija īstā izvēle vasaras festivāla atklāšanai. Toties katarse, ko sniedza stīgu orķestra nemateriālais, starojošais mūžības mirdzums, bija tā vērts.
Atklājot festivālu, kurā sastopas dažādas mākslas, īsti piemērota bija koncerta otrā daļa, kurā XX gs. sākuma franču ekscentriķa Ērika Satī mūzika satikās ar Ralfa Steinera un Renē Klēra 20. gadu kino. Ralfa Steinera pirmā filma H2O (1929), kas veidota kā abstrakti konkrētas variācijas par ūdens tēmu, lieliski harmonēja ar Ērika Satī klavieru Gimnopēdijām orķestra versijā, ko, starp citu, veidojis viņa mākslas estētikas pretinieks impresionists Klods Debisī. Te, atskaņots pamīšus ar pianista Alda Liepiņa solo spēlētajām Gnosiennes, lieliski iekomponējās arī cikls ciklā. Starp citu, apbrīnojami, kā, faktiski neredzot ekrānu, pianists spēlēdams trāpa tieši ūdenspumpja darbības ritmā! Šodienas skatījumā pārsteidzoši asprātīga un veselīgi ironiska šķita Renē Klēra absurdā filma Starpbrīdis Ē. Satī grotesko, paātrināto maršu pavadījumā - savveida priekštece Godfrija Redžo filmai Koyaanisqatsi ar Filipa Glāsa mūziku par mūsdienu pasaules stresu (kas radās pusgadsimtu vēlāk - 1982. gadā). Tiesa, absurdajā bērinieku gājienā - lēkšošanā - skrējienā vērojot, kā kamieļa vilktos ratus nemanot nomaina auto un vilciens, mūziku gribētos veiklāku un vieglāku, ne tik smagnēju. Bet nebūtu arī prāta darbs sasteigt, atstājot filmas beigas bez mūzikas.