Otrdienas tracis - Kaspara Bērziņa atbrīvošana, tai sekojošie emociju izvirdumi un dažādās versijas par notikumu iespējamajiem attīstības virzieniem - komandas sportiskās perspektīvas uz brīdi nobīdīja otrajā plānā. Taču, vētrai noplokot, izrādījās, ka situācija būtiski nav mainījusies. Runām laika vairs nav, bet ar darbu visu vēl var vērst uz labu.
«Visu» - tas, pirmkārt, attiecas uz valstsvienības spēles kvalitāti, kas Efes Pilsen Pasaules kausa izcīņas turnīrā Ankarā tikai epizodiski atbilda starptautiskajiem standartiem. Vai pie vainas bija vēl lāga neapgūtās taktiskās idejas, nepietiekami labā kondīcija, hroniskā nespēja noskaņoties cīņai vai nepārvaramas nesaskaņas ar kādu no treneriem - atbildes uz šiem jautājumiem, protams, varētu būt gana interesantas. Taču to atrašana nekādu gandarījumu šobrīd nesagādās. Nākamnedēļ Polijā nozīme būs tikai kam citam. Proti, katra spēlētāja un visas komandas spējai tikt galā ar pārbaudes mačos fiksētajām problēmām un sagādāt tādas pretiniekiem.
Lai kardināli mainītu spēles stilu vai uzlabotu sportisko formu, ar dažām dienām nepietiek. Tāpēc jācer, ka treneri precīzi saplānojuši sagatavošanās ciklu un pirmdien Gdaņskā komanda spruks vaļā kā labi nospriegota atspere.
Bet vislielākajā mērā Latvijas sekmes Polijā būs atkarīgas no tā, cik dziļi valstsvienības līderi sapratuši, ka lielai daļai šī ir pēdējā iespēja basketbola vēsturē palikt ar cienījamu rezultātu, nevis «slikto zēnu» reputāciju. To izniekot kašķos būtu vēl stulbāk nekā notriekt lielos honorārus pie kazino galda.