Tas, ka daudziem vēlētājiem gan vienā, gan otrā politiskā spektra galā pēcvēlēšanu rītā iestājās eiforija un tāpēc likās, ka vai nu tūlīt var «rullēt» tālāk, kā bija iesākts, vai arī pilnībā mainīt Latvijas valsts kuģa stūres rata gaitu, vēl nenozīmē, ka tā arī jānotiek. Politiskajam procesam ir sava gaita, tāpat kā Saeimas vēlēšanu procedūrai, ar to ir jārēķinās arī eiforijas pārņemtajiem.
Vēlēšanās lielāko balsu skaitu ieguvušā bloka Vienotība līderim līdz jaunā Saeimas sasaukuma sanākšanai tika atvēlēts tieši mēnesis laika, lai izvērtētu iespējamo koalīciju veidošanas iespējas. Un tieši to viņš arī dara. Neviens jau viņam un viņa komandai tāpat nedos iespēju pārņemt komandtiltiņu, pirms līdzšinējā komanda to ir atstājusi. Pat ja pie stūres atgriežas tas pats kapteinis, procedūra paliek procedūra. Liekas, ka arī prezidents to ļoti labi apzinās, vismaz publiski ieturēdams pieklājīgu pauzi un distanci.
Paradoksāli, bet varētu teikt, ka pat par daudz atklāti notiek koalīcijas veidošanas process. No tā arī, iespējams, ceļas valstī vērojamā neiroze. Krīzes iespaidā Latvijā esam pieraduši, ka katru trešdienas vakaru sabiedriskajā televīzijā visi kopā regulāri veidojam valsts budžetu, tāpēc laikam arī normāli liekas, ka katru trešdienas vakaru tagad veidojam jauno koalīciju, esošajam premjeram un potenciāli nākamajam klātesot. Un esam nepatīkami pārsteigti, ja ceturtdienas rītā uz brokastlaiku izrādās, ka valdība tomēr nav izveidota.
Vai kaut kas tāds bija iedomājams pirms četriem gadiem Aigara Kalvīša laikā? Viņš valdību izveidoja tik ātri, cik tagad dažs labs no mums to vēlētos, un amatā no jauna stājās jau 9. Saeimas sanākšanas pirmajā dienā. Ar ko tas viss beidzās, vēlētājiem ir labā atmiņā, to apstiprina arī pēdējo vēlēšanu rezultāti.
Uzvara vēlēšanās vēl nedod tiesības kā ar ceļa rulli pārbraukt pāri iekšējām diskusijām un iespējamām nesaskaņām kaut vai pašā vadošajā apvienībā. Tieši otrādi - tik milzīgs uzticības kredīts, iegūts tik sarežģītos apstākļos, uzliek pienākumu septiņreiz nomērīt un tikai tad griezt. Atrisināt pretrunas, pirms tās patiešām ietekmē valdības un valsts stabilitāti, un kārtīgi sagatavoties četru gadu darbam. Demokrātija ir piņķerīgs un laikietilpīgs process, bet nekas labāks par to jau nav izdomāts.