Andris Jansons
Mans viedoklis ir, ka valsts uzdevums ir definēt ilgtermiņa noteikumus uzņēmējdarbībai. Ja valsts ir noteikusi prioritārās nozares, tad šajās nozarēs strādājošiem uzņēmumiem ir jājūt īpaša attieksme (labvēlīgāka nodokļu politika, stimuli investīcijām, atbalsts jaunu uzņēmumu veidošanā utt.). Šodienas problēma ir tā, ka ne prioritārajās, ne pārējās nozarēs nevienam nekas netiek solīts ilgtermiņā. Spēles noteikumi mainās katru gadu un dažreiz pat biežāk.
Par nosaukto Top 4. Šeit nav nekā nepareiza. Punktā 1a teiktais - visnotaļ jauki, taču kautrīgi tiek noklusēts, ka galvenais šādu panākumu pamats ir ekonomikas straujā attīstība pārējā pasaulē. Piedēvēt šos panākumus valdības pieticīgajām pūlēm ir tas pats, kas apbalvot valdību par pavasara atnākšanu.
Punktā 1b paustās idejas - brīnišķīgi, jāsāk tikai darīt.
Punkti 2 un 3 - viss ir pareizi. Vienīgi nevajag aizmirst, ka arī mūsu kaimiņi domā līdzīgi. Šeit priekšplānā izvirzās jautājumi par Latvijas konkurētspēju citu nosaukto valstu vidū. Un tad visā spožumā parādās nolaistā Latvijas infrastruktūra (ceļi!), demogrāfiskās problēmas un tai nākotnē sekojošais kvalificētu darbinieku trūkums (spožākie prāti aizceļo un strādā citur!)
Par lauksaimniecību neesmu īsti speciālists, bet kā nosauktie mērķi saistās ar lauku depopulizāciju un infrastruktūras sabrukšanu? Kā tad ar konkurētspēju?