Pirms dziedātāju snieguma analizēšanas iestudējumā, kurā uz skatuves uzmanības centrā bija Somijas opermākslas zvaigzne Karita Matilla (Liza), Krievijas tenors Vladimirs Galuzins (Hermanis) un Dolora Zajika (Grāfiene), kritiķis atļāvies atkāpi, lai atgādinātu par talantīgā latviešu maestro, Birmingemas simfoniskā orķestra muzikālā vadītāja straujo karjeru.
Viņš atminas gan A. Nelsona iespaidīgo debiju Metropolitēna operā 2009. gadā pie Džakomo Pučīni operas Turandota diriģenta pults, gan pērnās vasaras debiju, vadot R. Vāgnera Loengrīna iestudējumu Baireitas festivālā Vācijā. Tagad viņam izdevies uzburt «vibrējošu, blīvi piesātinātu un brīnišķīgi tumšu» Pīķa dāmas lasījumu Metropolitēna operas orķestrī.
No jauna diriģenta varētu gaidīt «jaunas dinamomašīnas pieeju», taču viņš mūzikai piešķīris plašu, mērķtiecīgi vadītu spriegumu un raksturu. New York Times diriģentu slavē par izteiksmību, kas, par spīti ne gluži sinhronajiem iekritieniem, panākta jau pirmajās orķestra ilgu frāzēs. A. Nelsona sniegums pilnīgi paņēmis klausītājus savā varā 2. cēlienā, kurā Hermanis līdz nāvei izbiedē veco grāfieni, cenšoties izdibināt viņas kāršu noslēpumu. «Operas 2. un 3. cēliens tika rādīts bez starpbrīža, taču Nelsona vadībā šīs divas stundas likās kā acumirklis,» jau naktī uzreiz pēc izrādes vēstīja ABCNews (12.III).
A. Nelsons Ņujorkā ir jau gana zināms. Februārī viņš debitēja ar Ņujorkas filharmonijas orķestri un tikko, 17. martā, Kārnegija zālē piedzīvoja debiju pie Bostonas simfoniskā orķestra diriģenta pults, atskaņojot Gustava Mālera 9. simfoniju.