Spēlē pret Čehiju treneri neizšķīrās par solītajām izmaiņām sastāvā. Pamatojums, ka, mainot spēlētājus vietām, lietderības summa nemainīsies, izskanēja pirms spēles. Pēc zaudējuma galvenais treneris Oļegs Znaroks skaidroja, ka ieklausījies arī spēlētājos, kuri teikuši, ka nevajagot lauzt izveidotās saiknes. Bet varbūt vajadzēja. Hokejā vairākkārt ir apliecinājies, ka reizēm pat neloģiskas izmaiņas sapurina komandu.. Jau trešajā minūtē aiz Čehijas vārtiem neveiksmīgi nokrita aizsargs Guntis Galviņš, kuram olimpiskās spēles paliks atmiņā ar rūgtām mielēm. Pirmajā spēlē viņam -5 koeficients, otrajā - jau pašā sākumā trauma, kas liegs spēlēt aptuveni trīs nedēļas, turklāt Galviņa aizkavēšanās pretinieku zonā iesāka kļūdu lavīnu, kuras rezultātā Dāvids Krejci iemeta pirmo ripu. Gandrīz vai par vienīgo Čehijas spēles ieguvēju Latvijas komandā uzskatāms aizsargs Kristaps Sotnieks. Precīzi uztaustīta Tomaša Vokouna nepiesegtā vieta, izslidojot vienatnē ar vārtsargu pēc iznākšanas no sodīto soliņa, un lieliski aizšķērsots ceļš ripai, kad mača beigās piespēli izdarīja viens no Čehijas uzbrukuma līderiem Patriks Eliašs.
Pret Slovākiju apņēmības izvairīties no neveiksmīgā sākuma bija pat pārāk daudz. Miķelis Rēdlihs tik centīgi izpildīja treneru norādījumu spēlēt agresīvi, ka nenovaldīja nūju, kura aizskāra pretspēlētāja seju. Gribēja tikai labu, bet sanāca divu minūšu noraidījums, no kuriem treneri spēles sākumā bija piekodinājuši strikti izvairīties. Pēc Marcela Hosas ieteikuma vai arī pašu iniciatīvas slovāki meta augšējos stūros, kurus maza auguma vārtsargiem, kā Edgaram Masaļskim, ir grūti piesegt. Ar apbrīnojamu metienu precizitāti slovāki attālinājās neaizsniedzamā attālumā.