beigās, krustojot divas vietējās šķirnes - vecangļu buldogu ar terjeru. Bulterjera kā cīkstoņa anatomiskā uzbūve, laba mednieka reakcija, veiklība un relatīvs niknums ļāva to veiksmīgi izmantot mežacūku medībās. Gordons gan mežacūkas nekad nav medījis. Jau trešo gadu viņš dzīvo Bisnieku ģimenes mājā Engurē, rotaļājas ar kaķēnu un dārzā pilnām mutēm ēd ķiršus un ērkšķogas tieši no krūma. «Bulterjeri nav suņi, kuri katram dāvā beznosacījuma mīlestību. Viņi var būt vislabākie draugi pasaulē, bet, ja viņus nepelnīti aizskar, tad šie suņi reaģē ļoti emocionāli. Protams, cīņas suņu gēns viņos ir saglabājies, taču, ja bulterjers tiek atbilstoši audzināts, viņš nav agresīvs,» saka Madara.
Gluži kā bērns
Arī mani pirmā sastapšanās ar Gordonu, ciemojoties Engurē, noveda līdz asarām. Iekāpjot automašīnā, sajutu vieglu rāvienu aiz matiem. Saklausījusies stāstus par bulterjeriem, kas rauj skalpus, šausmās izlidoju ārā. Tikai tad sapratu, ka Gordons centās savā vīzē man pateikt: «Sveika, kas tu tāda esi, ko te dari?» «Bulterjeru vislabāk raksturo izteiciens - viņš ir klauns un trīsgadīgs bērns suņa ādā. Mūžīgi dzīvespriecīgs, vienmēr gatavs rotaļāties, piedalīties ģimenes aktivitātēs. Šis suns prasa lielu atdevi un uzmanību, ar viņu vienmēr ir jārēķinās,» stāsta Madara. Doma par to, ka viņai vajadzīgs šīs šķirnes suns, meitenei radusies pirms četriem gadiem, kad, strādājot jauniešu žurnālā, devusies intervēt bulterjera kucēna saimnieci. Pagāja vēl divi gadi, un Madara no Ventspils atveda baltu bumbulīti - lielāko, drosmīgāko un rijīgāko savā metienā ar visiem ciltsrakstiem un pasi. Madaras tētis Guntis nosmaida, ka toreiz ticis nostādīts fakta priekšā, taču, pašam negribot, suns jau ir iekarojis arī viņa sirdi.
Atkarīgs no audzināšanas
Madara atzīst, ka cilvēki no Gordona baidās. Sākumā, kad dzīvojusi Rīgā, diendienā uz ielas bijis jādzird, ka šādus suņus vispār vajadzētu nošaut un aizliegt. Madara spriež, ka cilvēku apziņā palikuši 90.gadi, kad bulterjers ticis pavairots un pārdots pa labi un pa kreisi, nereti apzināti ieaudzinot suņos agresivitāti. Naida vilnis pret cīņas suņiem sācies arī tad, ka presē ticis aprakstīts gadījums, ka kāds pitbulterjers sakodis bērnu. Madara uzskata, ka visus cīņas suņus nedrīkst mest pār vienu kārti, tomēr, viņasprāt, labāk pret bulterjeru izturēties ar pietāti. Bīstami ir tad, ja nopietnas, sarežģītas šķirnes suns nokļūst nepieredzējušu un nezinošu saimnieku rokās. Bulterjeru šķirnes standartā ir rakstīts, ka tie ir līdzsvaroti un bezbailīgi, ar diezgan sarežģītu un spītīgu raksturu, tādēļ arī šos suņus kuram katram ņemt neiesaka.
Haiko draugs
Pēc portāla dogs.lv datiem, lielākā daļa bulterjeru īpašnieku ir jaunas sievietes. Madara uzskata, ka tas nebūt nav tāpēc, ka sieviete šādā veidā gribētu kompensēt stipra pleca trūkumu, kaut arī ar Gordonu neesot jābaidās pat divos naktī iziet caur Maskačku. Sievietes ir uzņēmīgākas, vairāk gatavas uzņemties atbildību, jo suns ir dzīvesveids, kuram jāpakārto daudzas lietas. Arī tad, ja ģimenē kādreiz ienāktu mazulis, Gordonam būtu nopietni jāizskaidro notikušais, lai viņš nekļūtu greizsirdīgs.
Tomēr, kā atzīst Madara, bulterjeram ir vēl viena laba īpašība - viņš ir lojāls pret tiem, kurus atzīst par savējiem. To pierāda aizkustinošā draudzība ar mazo melno kaķēnu Haiko, kas nesen ienācis mājā. Sākumā Gordons mēģinājis parādīt kaķim viņa vietu, taču, kad sapratis, ka melnais mežonēns ir ģimenes loceklis, sācis par to rūpēties ar mātišķu mīlestību, pat ļaujot melnītim gulēt blakus un zīst suņatēva rudimentāros pupus. Tikai tad, kad kaķis savā iedzimtajā bezkaunībā mēģinājis pirmais piekļūt pie ēdamtrauka, suņa sirds neizturējusi un Haiko nedaudz ieštaukāts.