Nav skaidrs, kas domāts ar «situācijas stabilizēšanu», ja nestabilitāte vismaz pašlaik nav redzama. Ir jostas savilkšanas laiks, tas gan.
Sajūsmā par valsts ekonomisko stāvokli jau nav neviens, taču tas nebūt nenozīmē, ka ir iestājies klaju aplamību un bezatbildības laiks. Latvijas Pensionāru federācija (LPF) tiek uzskatīta par nopietnu organizāciju, vienu no tā dēvētajiem valdības sociālajiem partneriem. Ne jau velti tās valdes priekšsēdētājas Ainas Verzes paraksts rotā valdībā saskaņoto dokumentu, uz kura pamata Saeima otrdien pieņēma daudziem cilvēkiem sāpīgus šā gada budžeta grozījumus.
Latvijas likumdošanā nekāda «prezidenta pārvalde» nav paredzēta, un tādējādi LPF valdes aicinājums, pat ja radīs atbalstu, nav īstenojams, tāpēc tam nav jēgas. To labākajā gadījumā var uzskatīt par ieguldījumu publiskajā telpā palaikam uzvirmojošajā diskusijā par prezidentālas republikas priekšrocībām un trūkumiem. Tas ir kārtējais sauciens pēc «stiprās rokas», kas izdarītu tā, lai labi visiem un tūlīt. Tikai nevar izdarīt neiespējamo - arī «stiprā roka» ne, un tas būtu jāsaprot.