Mazās Raunas slimnīcas ārsti viņu pazina kā raibu suni. Šķiet, viņi tika vaļā no uzstājīgās pacientes, izrakstot kārtējās zāles. Martai bija tikai pamatskolas izglītība, bet, rādās, piemita absolūtā muzikālā dzirde: viņa dziedāja dzidrā, tīrā balsī un spēja ar vienu pirkstu uz klavierēm izplinkšķināt jebkuru vienreiz dzirdētu melodiju. Nekur nemācījusies zīmēt, viņa manā rūtiņu burtnīcā radīja brīnišķīgas lauku ainiņas ar govīm, zirgiem, aitām, ganiņiem. Citiem līdzcilvēkiem, visticamāk, viņa palika atmiņā ar mūžīgo grūtsirdību. Un zālēm. Iemesls, kā nojaušu, bija mana vectēva traģiskā bojāeja. Ziemassvētkos viņš ar motociklu no Raunas brauca uz Rīgu, lai aizvestu kādu našķi vecākajai meitai. Viņu notrieca piedzēries smagā auto šoferis. Martai tolaik bija tikai 42. Kad vectēvs nomira, viņa paziņoja, ka arī viņas dzīve ir beigusies, - strauji nosirmoja, agri sāka staigāt ar spieķi, meklēja un arī atrada sev slimības, dabūja medikamentu receptes.
Pagāja vēl 34 gadi, un vienā dienā Martai tiešām palika slikti. Krūšu apvidū žņaudza asas sāpes. Ārsti viņai vairs neticēja, - infarktu noturēja par starpribu nerva iekaisumu. Izrakstīja zāles, pēc kurām vecmamma, sāpēs viebdamās, pati aizklunkurēja. Nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ Raunas slimnīca tikko bija nodegusi. Kad no Cēsīm ieradās ātrie, bija par vēlu. Šobrīd Martai būtu 96. Ja vien būtu atrastas īstās zāles...