Veselības ministra, nozares ierēdņu, medicīnas iestāžu vadītāju un darbinieku vēl ilgāka nespēja vienoties par kopīgi darāmo šajā ikvienam iedzīvotājam tik būtiskajā jomā patiesībā nozīmēs kaitniecību. Diezin vai politiķi un mediķi šādu atbildību par iedzīvotāju veselības gandēšanu uzņemties vēlas. Ja ne pats ministrs, ne arī premjers nespēj nosēdināt visas ieinteresētās puses pie viena galda, turot aiz slēgtām durvīm tik ilgi, kamēr virs skursteņa parādās balti dūmi, tad lai to dara kaut vai Valsts prezidents. Labi, ka viņš nav nekāds zaķis, kurš, baidoties no otrreizējas neievēlēšanas riska draudiem, atturētos no šādas vajadzīgas iejaukšanās citādi rāmajā politiķu dzīvē.
Gan ierēdņi, gan ārsti ir apliecinājuši, ka principā nav pret reformām, bet visi kā viens ir par labas kvalitātes medicīnu. Diemžēl līdzīgi izglītības sistēmai veselības nozares sakārtošana atbilstīgi Latvijas iedzīvotāju vajadzībām un iespējām politiķiem ir izrādījusies nepaceļama nasta teju vai divus gadu desmitus. Tagad atspēlējas pat treknajos gados netālredzīgi un nepārdomāti veiktie ieguldījumi. Bet jo ilgāk problēma tiks ignorēta, jo sarežģītāks un sāpīgāks būs tās risinājums, par to liecina arī mediķu trūkums.
Tas, ka gan pats ministrs, gan valdības vadītājs ir atzinuši pieļauto kļūdu, neapspriežot reformu ieviešanu ar nozares pārstāvjiem, un sapratuši, ka nopietnas traumas notiek arī dienas laikā, dod cerību, ka sekos arī nākamais solis - nopietna ieklausīšanās medicīnas profesionāļos. Veselības aprūpes kvalitātes tālāka pasliktināšanās reģionos vairs nav pieļaujama. Tāpat kā salīdzinoši neliela naudas ietaupījuma iegūšana, kaut arī nav īstas skaidrības, kādas būs reformu sekas.
Cerams, tagad ikvienam ir skaidrs - Austrumu slimnīca bez neesoša detalizēta plāna nevar īsā laikā pārņemt Traumatoloģijas slimnīcas pacientus, pat īsti nezinot ārstējamo un līdz ar to arī papildu nepieciešamo mediķu skaitu un vajadzīgo aprīkojumu. Acīmredzot veselības aprūpes organizētājiem ir jāsaņemas un jāatstāj ērtos kabineta krēslus, jādodas uz ārstniecības iestādēm, jāpavada garas stundas, sēžot rindās, lai viņiem beidzot rastos priekšstats par jomā reāli notiekošo.
Valsts prezidents kā jomas profesionālis labi zina, kādām jābūt veselības aprūpes reformām - ar mazākajām izmaksām jāpanāk lielākais efekts, medicīniskajai aprūpei jākļūst pieejamākai un jāuzlabo ārstu darba apstākļi. Ne veselības ministra demisijas pieprasīšana, ne viņa iespējamā maiņa nevedīs Latviju tuvāk šim mērķim. Turpretī kārtējā nestabilitāte un tai sekojošā pēkšņā plānu maiņa mūs tikai tuvinās tam, ko nevēlas neviens - maksas medicīnai.