Virsrakstos pēc Francijas prezidenta uzvārda aizvien biežāk seko epitets «katastrofa». Viņa priekšvēlēšanu lozungs «Pārmaiņas - tūlīt!» šobrīd mulsina. Tuvojoties Fransuā Olanda ievēlēšanas pirmajai jubilejai 6. maijā, viņa nepopularitātes rekords (65% aptaujāto viņam neuzticas) nav nekāds apsveikums. Ja prezidenta vēlēšanas būtu rīt, franči padzītu viņu no Elizejas pils bez nožēlas.
Nepatiku rada nepiepildītās cerības - solījums atteikties no stingriem taupības soļiem «vācu gaumē» un šogad uzlikt 75% nodokli tiem, kuru gada ienākumi pārsniedz vienu miljonu eiro. Varai var pārmest liekulību: šis nodoklis nav ieviests, toties budžeta ministrs Žeroms Kahuzjaks - svarīgs Olanda «liberālā un modernistiskā kursa» arhitekts - atļāvies izvairīties no nodokļu maksāšanas. Tas ir morāls publisks apvainojums - bez ideoloģiskajām un partiju robežlīnijām. Nu var sacīt, ka Olands valda «lielo melu karalistē», ka der atlaist parlamentu, sasaukt jaunas vēlēšanas.
Ne jau Olanda lēnprātība vainīga. Jā, viņam noderētu vēl kāda daļiņa no Širaka spožuma, Miterāna gudrības un Sarkozī hiperaktivitātes. Taču viņš kļuva par prezidentu ieilgušas krīzes laikā, kad Eiropā un Francijā audzis populisms. Šajos apstākļos pozitīvais efekts no kampaņas, lai augstie ierēdņi publisko ienākumus, praktiski ir tuvs nullei, bet šī kampaņa kļūst par politisko mīnu lauku. Virkne ieceru sadūrusies ar stipru pretsparu: gan viendzimuma laulību likumprojekts, gan ierosinātās caurspīdīguma un pret krāpšanu vērstās reformas.
Olands gribēja pa savam, bet neizdevās. Viņam pārmet nosvēršanos pa labi, centienus ar budžeta «vingrinājumiem» iegūt Vācijas atbalstu. Ļaudis vīlušies, ka ārstēšanas metode deficīta mazināšanai lielākoties nozīmējusi nodokļu pieaugumu, nevis tēriņu samazināšanu. Eiropā nesaprot, kāpēc Francijai jāpārkāpj deficīta norma, ja Slovākija spēj to ievērot. Pret fiskālās konsolidācijas plāniem skaļi kurn pat ministri, bet Olands sola «turēties pie saviem uzskatiem» un neļauties iebiedēšanai. Prezidents nedrīkst ietekmēties no interneta vietņu komentāriem. Francijas stāvoklis ar aptuveni 10% bezdarba (niknākie kritiķi teic, ka 12,5%) galu galā ir labāks nekā Spānijai, kur ir divreiz vairāk bezdarbnieku.
Francija, viena no Eiropas lokomotīvēm, vairs nedarbojas ar tādu sparu, kāds valdīja prezidenta Sarkozī laikā. Tas, ko Olands uztver par majestātiskuma un franču lepnuma izrādīšanu, pārliecina aizvien mazāk. Vai viņa partijas dzēlīgais uzbrukums Angelai Merkelei par «egoistisku» uzstājību uz jostu savilkšanu Eiropas parādu krīzes izskaušanai bija atriebība par kancleres simpātijām pret Sarkozī? Vēl pirms gada šo duetu dēvēja par Merkozī. Olands izvēlējies ar Merkeli sadzīvot «draudzīgā spriedzē», piemēram, aizstāvot ES parādniekus dienvidniekus. Iedarbināt lielāku ātrumu Francijai neļauj iekšējās domstarpības par Eiropas politiku. Merkelei atliek vienotu pozīciju veidot kopā ar britu premjeru Kameronu, nevis Olandu.
Francijā ir līdzības ar 80. gadu Lielbritāniju, un varbūt Tečeres savulaik lietotās liberālās tirgus politikas zāles var izmēģināt. The Economist pērn Franciju nodēvēja par «tikšķošo bumbu ar pulksteņa mehānismu Eiropas centrā». Vai Olanda rīcībā būs plānotie četri gadi, lai novērstu sprādzienu?