Tomēr situācija nav tik nevainīga. Ceļš uz to, ka kultūra kļūst par mazasinīgu bārenīti ar nabadzes tašu, tiek bruģēts ne jau pirmo gadu. Staigā mums viņa, rociņu izstiepusi, un brīžam saskumst un raugās pēc sabiedrotajiem diņģēšanā, bet brīžam uzmet lūpu un meklē ienaidniekus. No vienas puses - parakstieties par kultūru! No otras - tīši tiek uzkurināts jautājums - vai jums riebjas kultūra? Veseli cilvēki mīl kultūru, kaut gan viņi šajā vārdā var ielikt dažādu saturu. Taču vai tas ir grēks? Arī viedo teorētiķu uzskati par kultūras robežām dalās, un tās nav viegli novelkamas. Piemēram, bieži piesauktais hamletiski smagais uzstādījums - vai izklaide un kultūra stāv katra savā frontes pusē, vai tomēr abas var brāļoties? Vai teātrī visam jābūt tikai traģiski, savilktām rievām, vai tomēr drīkst arī pasmieties?
Man ļoti nepatīk, ka meklē ienaidniekus starp savējiem, t.i., kultūras lietotājiem (šis apzīmējums nav īsti labs, bet aptverošāku nezinu). Lai gan nevar noliegt, ka cilvēks mūsdienu kultūras piedāvājumā var justies apjucis. Dažādu iemeslu dēļ. Nu kaut vai elementārās patiesības dēļ, ka starp dzīves faktu un mākslas faktu laikmetīgajā izpratnē nereti velk vienādības zīmi. Kā lai izšķir, kurā brīdī kas ir kas?
Kad jaunā teātra festivāla Homo novus izrādes laikā biju spiesta atstāt skatītāju zāli fiziska nelabuma dēļ, ko bija radījis uz skatuves notiekošais - nebeidzami ilgs eksekūcijas akts sitot, spārdot, žņaudzot, smacējot, vārtot naturālā sarkanas krāsas šķidrumā, man nenāca ne prātā filozofēt par eksperimentu lomu, jaunu izteiksmes līdzekļu meklējumiem u. tml. lietām. Bija tikai slikti.
Savureiz atkal domā pilnīgi pretēji, ka skatītāji galīgi neko nesaprot. Kad televīzija gatavojās pirmizrādīt filmu Padomju stāsts, kas ir viens no nozīmīgākajiem veikumiem, kāds jebkad sagaidīts Latvijas dokumentālajā kino, tad iepriekš studijā divi no trim labi noēdušies onkuļi līda vai no biksēm ārā, skalojot smadzenes - kā skatītājam durakam būs to saprast. Nejēga, nepraša un cilvēks sapratējs, praša - ceļš no pirmā pie otrā nav gluds. Un ja vēl gadās visādi recidīvi? Savulaik bija tāda baisa kārtība, ka visas izrādes teātros pieņēma (akceptēja) ideoloģiski modri funkcionāri. Kas var būt ļaunāk par cenzūru! Taču toreiz, cik atceros, par gatavu un rādāmu arī neuzskatīja pilnīgi visu, ko kāds ir uzlicis uz skatuves. Turpretim šajos laikos aizgāju, piemēram, uz Jauno Rīgas teātri, kur pēc izrādes (Spēlmaņu naktī titulētā Dž.Dž.Džilindžera režisēto Dārznieku Kamalu) varēja tikai pievienoties tam, kurš zālē sauca: atdodiet naudu par biļetēm! Nevis talantīga neveiksme, bet neslēpta haltūra!
Arī ceļazīmes mums ne vienmēr ir drošas. Vissvaigākais piemērs - nacionālā kinobalva Lielais Kristaps, kuras piešķīrumi drīzāk dezorientē, nevis vieš skaidrību. Man liekas, ka nav tik daudz jāuztraucas par to, ka kultūras svarīguma reitings un dažādu šīs nozares lauciņu vērtējumi klibo, bet gan par to, ka šāda atzīmju likšana vispār ir iespējama. Līdzībās runājot, tas ir tas pats, kas sapulcēties kopā un nobalsot, ka... zobus tīrīt nav obligāti. Diemžēl pie mums tieši tā notiek - savu jā vai nē kultūrai dotas tiesības izteikt politiķiem, kas no šīs jomas stāv ļoti tālu.
Tā gan nav bijis vienmēr. Veiksmīgāk vai neveiksmīgāk esam dzīvojuši arī laikā, kad Valsts kultūrkapitāla fonds gādāja par t.s. mūža stipendijām nesavtīgi un ar izcilību kultūrā strādājušajiem un radīja iespēju tikpat pašaizliedzīgi šajā druvā strādāt tiem, kam vēl līdz pensijai tālu (arī raidījums 100 g kultūras un kultūras lapas šajā laikrakstā top ar fonda atbalstu), šķirti no politiķiem. Tad premjera zirgā iejāja politisko karjeru šaubīgi mūrējušais (iedomājieties, ja Sarkozī vai Merkele būtu nekautri izprasījuši ziedojumus) Einars Repše un sev raksturīgajā paštaisnajā stilā, Kultūrkapitāla fonda vadītāja Edgara Vērpes vārdiem runājot, sāka reformēt to, kas funkcionēja labi, bet nereformēja to, kas - slikti. Lidotāja/gleznotāja/burātāja u.c. nozaru lietpratēja atrunas, ka politiķi tāpat no labas sirds atvēlēs naudu kultūrai, nebija ticamas ne tolaik, ne tādas ir sevi apliecinājušas tagad. Precīzu formulu nomainot pret subjektīvu traktējumu, Repše, ilgtermiņā raugoties un krāšņām metaforām runājot, darbojās kā kapracis, kaut gan uzreiz to nevarēja manīt. Dažus turpmākos gadus Kalvītis nebija skops un šo to kultūrai pat piemeta. Bet, kad gadi pārstāja būt nosacīti trekni, jaunlaicēnu ideologa uzburtā sapņu pils ir izrādījusies no birstošas smilts. Izstieptā roka ar «Iedodiet vēl!» man liekas gan pazemojoša, gan rada sindromu - no kundziņiem būt atkarīgā stāvoklī. Īstenībā viņi mums nav nekādi kundziņi! Turklāt sabiedrībā veidojas pārliecība - jo skaļāk bļaus, jo vairāk dabūs. Lūgsnu decibelu vietā mums vajadzētu pieprasīt kultūras finanšu sistēmas maiņu, lai politiķus turētu rokas stiepiena attālumā. Un nekad ne par matu tuvāk!