Tuvākais ezers bija vismaz pārdesmit kilometru attālumā. Nekādu ūdenskrātuvju vai baseinu nebija arī skolā, protams, nebija arī peldēšanas nodarbību. Kad universitātē pirmajā kursā bija jākārto GDA normas un arī ieskaite peldēšanā, sarunāju ar kursabiedreni, kas vizuāli izskatījās man attāli līdzīga, ka viņa nopeldēs arī manā vietā. Viss izdevās kā pa diedziņu, šķiet, Maija pat nenomainīja peldkostīmu. Domāju, ka tad varbūt arī bija iespēja peldēt nepratējiem šo prasmi apgūt, taču kaunējos un baidījos. Biju pārliecināta, ka pieaugušie cilvēki vairs nespēj iemācīties peldēt, ja to nav izdarījuši bērnībā. Tad, kad mani bērni sāka mācīties skolā, laiki jau bija mainījušies, nodarbības baseinā bija obligātas, tāpēc arī peldētprasme apgūta.
2007. gadā, gatavojot rakstu rubrikai Latvijas lepnums, laimējās satikties ar brīnišķīgu cilvēku sporta skolotāju Jēkabpils rajonā Jāni Āboliņu, kurš gandrīz pusgadsimtu vasarās brīvajā laikā bez maksas organizē peldēšanas nodarbības dažāda vecuma cilvēkiem. Viņa vadībā peldēšanas māku apguvuši vairāk nekā 1000 cilvēku, no kuriem vecākajam jau bijis ap 50. Iekrita atmiņā skolotāja Āboliņa stāsts par to, kā bērnībā viņa acu priekšā Daugavā slīkusi meitene, bet viņš tad vēl nepratis peldēt un nespējis iet palīgā. Pēc šī gadījuma viņš cieši nolēmis iemācīties labi peldēt, lai varētu nepieciešamības gadījumā steigties palīgā.
Pats par sevi tas varbūt nav nekas bīstams - ja jau neproti peldēt, tad netrako un neej dziļi ūdenī! Šīs vasaras traģēdijas ūdenskrātuvēs pārsvarā liecina par to, ka visvairāk slīkst tā saucamie pārdrošie peldētpratēji, tie, kuri pārvērtē savus spēkus. Taču mani visvairāk biedē tas, ka, ja nu es pēkšņi nonāku situācijā, kurā mana palīdzība kādam slīkstošam cilvēkam varētu būt izšķiroša, es to nespētu un manas neprasmes dēļ iznākums varētu būt traģisks. Atliek tikai rūgti nožēlot, ka manā bērnībā nelaimējās satikties ar tik labu sporta skolotāju kā Jānis Āboliņš!