Neredzīgajiem jau esot radio

Jaunam bērnam nevajag ne subtitri, ne tulkojums, jo arī vecākiem nav ne viens, ne otrs - bērns mācas valodu klausoties + skatoties = no konteksta. Tie latviešu jauniešu, kurus satiku ar ļoti labām vācu valodas zināšanām, savu māku mēdz paskaidrot lakōniski: mums mājās ir satelīts, proti, iespēja skatīties ārzemju TV (nolens volens oriģinālvalodā bez tulkojuma vai titriem). Pensionāru arguments bija izšķiroši arī 1995. gadā, kad televīzijai liku priekšā veicināt svešvalodu zināšanās latviešos, titrējot raidījumus un tādējādi saglabāt māksliniecisko izteiksmi. Tolaik liku priekšā, vismaz pa rādio frekvenci raidīt oriģinālskaņas ceļiņu; atbilde: tas esot par dārgu. Tātad ļoti apsveicu Ainara Dimanta (priekš)likumu! Šodien mans priekšlikums skatoties uz pensionāriem un neredzīgiem būtu: atdzīvināsim rādio teātri, ierunāsim vairāk literārus darbus, kā tas jau notiek klausāmgrāmatās. Vienīgi žēl tas, ka turpmāk nedarbosies mans joks, ka lielvalstis kā ASV, Vācija, Latvija un Krievija dublē, bet tādi nabadzīgie kā Šveice un Holande, kas ekonomiski ir ļoti atkarīgi no starptautiskajām attiecībām arī pilsoņu līmenī, liek subtitrus. Nekas, joku vēl gana!