Izraēlas miera līgumi, kas parakstīti ar Ēģipti un Jordāniju, bija iespējami, pateicoties Anvara Sadata un karaļa Huseina drosmīgajai pieejai, jo viņi savu tautu sagatavoja mieram un pie sarunu galda panāca vērā ņemamus kompromisus, turpretī palestīnieši vēlas panākt mieru pēc sava prāta, pat neiesaistoties sarunās.
Pēdējais šī savādā rīcības modeļa piemērs ir palestīniešu atteikums atjaunot miera sarunas ar 2009.gada sākumā ievēlēto Izraēlas valdību. Palestīniešu pastāvīgā noraidošā attieksme pret Izraēlas ierosinājumiem, kā arī pašreizējā nostāja - neiesaistīties sarunās - vedina domāt: vai kaimiņus patiešām interesē miers?
Kopš inaugurācijas ceremonijas šā gada aprīlī pašreizējā Izraēlas valdība ir meklējusi visus iespējamos veidus, kā atjaunot saikni ar palestīniešu pašpārvaldi un turpināt miera sarunas, ko palestīnieši vienpusēji pārtrauca pēc vēlēšanām Izraēlā.
Šā gada 14.jūnija runā, ko premjerministrs Netanjahu teica Barilanas Universitātē, viņš uzsvēra savu atbalstu palestīniešu valsts izveidei, kas miermīlīgi pastāvētu līdzās ebreju apdzīvotajai valstij. Viņš arī skaidri norādīja, ka Palestīnai būtu jāatbruņojas, lai netiktu apdraudēta Izraēlas drošība. Premjerministrs aicināja palestīniešu pašpārvaldi nekavējoties atsākt sarunas, neizvirzot aizvien jaunus nosacījumus, tādējādi tiecoties pretī kopīgam mērķim - divām valstīm, kurās dzīvo divas tautas.
Pasaules līderi šo soli uzslavēja: Amerikas administrācija runu nodēvēja par «svarīgu soli», un to atzinīgi vērtēja arī Francijas ārlietu ministrs Bernārs Kušners.
Diemžēl palestīnieši nepieņēma Netanjahu runu, un palestīniešu sarunu vedējs Saebs Erekats teica, ka «miera process virzās bruņurupuča gaitā». Arī palestīniešu pašpārvaldes runasvīrs Nabils Abu Rdeinajs norādīja, ka «Netanjahu izteikumi ir sabojājuši visas iniciatīvas un paralizējušas visus līdzšinējos centienus».
Pēc premjerministra runas norisinājās arī sestā Fatah konference, kurā tika lemts «pilnībā atmest iespēju atzīt Izraēlu kā ebreju valsti; ķerties pie visiem likumīgajiem cīņas veidiem pret Izraēlu; būt atjautīgiem un ieviest aizvien jaunus veidus, kā cīnīties un pretoties».
Izraēlas pašreizējā valdība, līdzīgi kā visas iepriekšējās, gan vārdos, gan darbos ir pierādījusi, ka tās apņemšanās panākt mieru nozīmē arī kompromisus. Taču palestīnieši jorpojām atsakās gan no kompromisiem, gan sarunām. Ja palestīniešu līderi atkal izvēlēsies «visu vai neko» pieeju un noraidīs iespēju turpināt vēsturiskās miera sarunas, tā būtu traģēdija.