Lielas, sistēmiskas problēmas brīžiem atklājas gluži ikdienišķās situācijās. Nedēļas pirmajā dienā tādas bija divas. Atšķirīgas, bet ar kopīgu cēloni.
Vispirms ziņa par dzērumā pie stūres pieķerto Jūrmalas «ceļu recidīvistu», kurš jau vairākkārt aizturēts, vadot automašīnu reibumā, sakrājis 25 lietas par dažādiem ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem, lielākoties par braukšanu reibumā bez tiesībām, kā arī par negadījuma vietas pamešanu un tiesas lēmumu nepildīšanu. Pirms mēneša jau mēģinājis bēgt no policijas, laikam apzinoties, ka 3,16 promiles šoferītim ir krietni par daudz, bet, tā kā tiesa brīvības atņemšanu nav piespriedusi, acīmredzot uzskatot, ka šāda persona nav sabiedrībai bīstama, nekas nav atturējis no dzeršanas un stūrēšanas atkal. Šoreiz «nieka» 2,6 promiļu iespaidā.
Otra ziņa bija par kādu bankas klientu, kurš atklājis viltīgu «parikti» - pie bankomāta pielipinātu plāksnīti ar līmlenti, ar kuras palīdzību kāds praktizējis naudas izkrāpšanu. Nācēji pēc naudas ievada visus datus, aparāts izstumj naudaszīmi, bet, tā kā sprauslai priekšā vāciņš ar lipīgu iekšpusi, eirozīme līdz īpašniekam nenonāk. Kad nu viens tomēr sadomā izpētīt un par atklāto blēdību ziņo policijai, tā secina, ka konkrētajai personai nauda nav zudusi (jo taču atklāja, kur tā ir!), un pasūta tālāk uz banku, lai nu tā pati atbildot par aparāta darbību.
Abos gadījumos redzam, ka soda nenovēršamības princips nedarbojas. Ja pieķer brīdī, kamēr būtisks kaitējums nevienam nav nodarīts, liels sods nav piemērojams, un tas nozīmē, ka minētie personāži var darboties tādā pašā garā arī turpmāk. Bankomāta «uzlabotājs» tiek pie loma, kad upuris jau prom. Nopietnākas nepatikšanas var draudēt vienīgi dzērājšoferim, un tikai tad, ja gadītos kādu, nedod dievs, sabraukt. Un ar nosacījumu, ka tam būtu liecinieki.
Lai arī policijas pasivitāte abos gadījumos sākotnēji mulsina, būtiski piebilst, ka ne jau tā ir vainojama pie notikušā. Likumsargi darbojas esošo likumu ietvarā. Te jāskatās plašāk, kompleksi - vai policijai izmeklēšanas veikšanai tiek piešķirti pietiekami lieli resursi, cik bargi ir piemērojamie sodi par tiešu apdraudējumu personu dzīvībai vai īpašumam un cik adekvāti tiesas vērtē atkārtota pārkāpuma riskus un tad iespējamos apdraudējumus sabiedrībai.
Var jau teikt, ka nav ko ņemties ar sīkumiem, taču, pirmkārt, riski tām personām, ko šādi pārkāpēji apdraud, nu nekādi nav uzskatāmi par sīkiem - dzīvība, veselība un vairumā gadījumu arī nauda nav loterijā vinnēta, un, otrkārt, daudzi lielie noziegumi nebūtu pastrādāti, ja to veicēji laikus būtu pieķerti, «skolojoties» ar sīkumiem.
Tieši tāpēc atstāt bez ievērības šādus nesodāmības piemērus nebūtu prātīgi. Profilaksei.