Ilgstoši vērojot Latvijas politiķus un amatpersonas, nereti nācies saskarties ar šādu attieksmi pret kādu problēmu: «Es jums pilnīgi piekrītu, tas ir absurds, bet saprotiet arī mani - man te deg baigi svarīgi jautājumi, ja neatrisinās tos, tad nevarēs risināt arī jūsu pieminētos.» Un arvien ir šī hierarhija - vispirms «izglābsim», «stabilizēsim», un tad nu gan... Grūti pat šiem ļaudīm ko pārmest, vienīgi liekas, ka nu viņi paši saskaras ar līdzīgu situāciju Eiropas Savienības budžeta jautājumos.
Šķiet, ES lielie spēlētāji nu mūsu pārstāvjiem nevaļīgi saka: mēs pilnīgi piekrītam, ka Latvijas zemniekiem pienākas taisnīgāki maksājumi, ka jūsu kohēzijas nauda nedrīkst ciest no eirozonas problēmām, bet... saprotiet, mums te briti skandalē, grieķi joprojām taisa ziepes, banku savienības projekts buksē utt. Mums vispirms jātiek galā ar šīm lietām, citādi vispār viss sagāzīsies!
Un ko tu viņiem pārmetīsi, zināma taisnība ir. Citiem vārdiem sakot, debatēs par ES budžetu esam tajā izcili muļķīgajā situācijā, kad nedz mūsu pārstāvjiem var pārmest uzstājības trūkumu, nedz partneriem kaut kādu ļaunprātīgumu pret baltiešiem, bet iznākums, visticamāk, neatbildīs mūsu cerībām un pamatotajām pretenzijām.
Ko darīt? Visneauglīgāk būtu secināt, ka Eiropa mūs ir piekrāpusi, un ... sarūgtināti paiet malā. Viens no iespējamiem virzieniem varētu būt šāds: ja ES atzīst, ka pašreizējā situācija ir neordināra, tad varbūt lielie spēlētāji ir gatavi arī piekrist, ka šobrīd pieņemtie lēmumi nav kā akmenī iecirsti un pie budžeta korekcijām var atgriezties pēc, piemēram, pusgada un jau skaidrākā situācijā skatīt jautājumus vēlreiz? Saprotams, ka lēmumu pieņemšana ES ir tik smagnēja un grūta, ka nevienam īsti negribas aiztaisītu lādi atkal paraut vaļā, tomēr pēdējā gada laikā ES līderi ir demonstrējuši spēju lēmumus koriģēt bieži un būtiski.
Paralēli ap ES budžetu notiekošajam ir jākļūst par papildu stimulu Latvijai precīzāk apzināties savu reģionālo vietu Eiropā. Skaidrs, ka skandināvu un vācu investīcijas vai granti nekad neaizstās tos ievērojamos līdzekļus, ko saņemam no ES kopējā budžeta. Finanšu plūsmas Eiropā kļūst reģionālākas, ka, neapšaubot Eiropas kopējās vērtības un nevaimanājot par ES gaidāmo sabrukumu, reģioni grupējas ap līdzīgāku izpratni par finansiālo atbildīgumu, biznesa ētiku utt. Un ja pieņemam, ka mūsu sabiedrotie ir valstis, kas iebilst pret dažādiem tirgu kropļojošiem regulējumiem, tad kopīgi mēs varam pret tiem cīnīties, tādējādi mazinot mūsu ražotāju nevienlīdzīgās pozīcijas kopējā tirgū (spiediens uz nodokļu unifikāciju, slēpts protekcionisms, izmantojot kvalitātes/kvalifikācijas kritērijus utt.). Mēs varam iztikt arī ar mazāku naudu no kopējā katla ar nosacījumu, ka mums netraucē strādāt. Iespējams, ka jācīnās par šādu konceptuālu kompromisu - ja naudas mazāk, patstāvība lielāka.