Maisam gals vaļā
Enerģētikas nozarei krīze nav gājusi secen un arī vēl nav īsti beigusies. Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Vilnis Krēsliņš stāsta, ka krīzē samazinājies elektrības patēriņš, arī energobūvnieki spiesti optimizēties. Būvniecības apstāšanos sāpīgi izjūt arī gāzes nozare, kas ietver ne tikai gāzes piegādes, bet arī gāzesvadu un attiecīgu sistēmu projektēšanu un būvēšanu, iekārtas. A/s Latvijas gāze preses sekretārs Vinsents Makaris gan cer, ka pēc gadiem trim pašreizējā stagnēšana varētu būt beigusies. Apkures jomā krīze ir pamatā iedzīvotāju maksātspējas problēmu dēļ, stāsta Latvijas Siltumuzņēmumu asociācijas valdes loceklis Andris Akermanis, savukārt ūdensapgādē, kā teic Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijas izpilddirektors Edgars Tauriņš, traucē neļaušana paaugstināt tarifu, kā rezultātā puse šīs jomas uzņēmumu strādājot ar zaudējumiem. E. Tauriņš norāda, ka nozares attīstība kavējas arī tāpēc, ka trūkst naudas, ko ieguldīt kā Latvijas puses līdzfinansējumu pieejamo ES investīciju piesaistē.
Krietni cerīgāk uz tagadni, nākotni un arī finansējuma iegūšanu raugās Fizikālās enerģētikas institūta direktors profesors Juris Ekmanis, kurš enerģētikas nozares cerīgākās perspektīvas saista ar atjaunojamo enerģiju, kuras izmantošanu stimulējusi gan krīze, gan pasaules tendence samazināt izmešu daudzumu. «Maisam gals ir vaļā, fantāzijai brīvs lidojums. Ir daudz ideju, jaunu inovatīvu projektu, dažādi finansēšanas kanāli. Eiropas politika ir maksimāli izmantot vietējos energoresursus, un enerģētiskā neatkarība patlaban tiek uzskatīta teju par valstiskās neatkarības jautājumu,» klāsta J. Ekmanis un norāda, ka atjaunojamās enerģijas projektiem Eiropas finansējums, visticamāk, būs pieejams arī pēc 2013. gada, šajā jomā radītas tehnoloģijas iespējams pārdot tālāk pasaulē un arvien populārāka kļūst dažādu enerģijas veidu kombinēšana. «Robežas grūti saskatīt,» viņš rezumē. V. Krēsliņš gan norāda, ka alternatīvie virzieni ir padārgi, taču Latvijā jācenšas attīstīt ekonomiski izdevīgākos.
Melnstrādniekus nevajag
Tradicionālajās enerģētikas jomās brīvu darba vietu ir samērā maz, bet atjaunojamo energoresursu lauciņā pieprasījums pēc speciālistiem varētu augt straujāk. V. Krēsliņš uzsver, ka izredzes atrast darbu siltuma un elektroinženieriem varētu uzlaboties pēc gada, ja vien pār pasauli nevelsies otrs krīzes vilnis. Tomēr paaudžu nomaiņas jautājums aktualitāti nezaudē, sevišķi vidējā līmenī - elektrotehniķu, elektromontieru u. c. vidū.
Laikmeta diktētas prasības ir svešvalodas, spēja sekot līdzi, apgūt un saprast straujās tehnoloģiju izmaiņas. «Svarīga arī interese, augsta atbildības sajūta. Ja strādā gariem zobiem, darbs nebūs kvalitatīvs,» saka V. Krēsliņš. A/s Latvenergo personālvadības direktore Inga Kola piebilst, ka bez tehniskām zināšanām uzņēmums darbiniekos vēlas redzēt arī mērķu izvirzīšanas un sasniegšanas iemaņas, izpratni par darbu kolektīvā, jauniešiem par labu nāktu arī labākas teorētiskās zināšanas un priekšstats, kā tās savienot ar praksi. Krīze gan samazinājusi jauno speciālistu ambīcijas, I. Kola teic.
Nākamajai darbinieku paaudzei būs jābūt ar augstāku kvalifikāciju, paredz A. Akermanis. E. Tauriņš piekrīt, bet atzīst, ka jaunās tehnoloģijas darbinieku skaitu ūdensapgādes uzņēmumos (tāpat kā enerģētikā) ļauj samazināt. Palikušajās darbavietās tomēr arvien mazāk vajag melnā darba darītājus, bet arvien vairāk - universālus tehniskos speciālistus ar vadītāja iemaņām, arī izpratni par investīciju piesaisti. Šajā ziņā jauniešiem gan ir grūti konkurēt, tomēr uzņēmumi studiju praksēs tāpat cenšas noskatīt labākos topošos speciālistus. Arī A. Akermanis teic, ka pieredzes trūkums ir mīnuss, jo, piemēram, patlaban aktuālo rekonstrukciju siltumuzņēmumos iesācējs veikt nespēs, tāpēc vēl jāslīpē sadarbība starp augstskolām un darba devējiem.
Enerģētikas joma ir ļoti plaša, tādēļ labi speciālisti nepazudīs arī ārpus savas tiešās specialitātes, norāda V. Makaris. Atšķirībā no agrākiem laikiem turpmāk visnepieciešamākie gan būs inženieri ar papildu izglītību vai pieredzi menedžmentā, kuri visam spēj rēķināt līdzi iespējamos finansiālos efektus un defektus, uzsver J. Ekmanis. «Viens enerģētiķis arī vairs nav karotājs - nozarē jāpiesaista ķīmiķi, fiziķi, vides speciālisti u. c. vai pašam jāgūst ieskats šajās papildlietās, tad izredzes darba tirgū būs labākas,» viņš saka un paredz, ka tālākā nākotnē perspektīvas enerģētiķiem var pavērt ideja par atomreaktora būvi Latvijā un plašāka šķidrās gāzes izmantošana. A. Akermanis piebilst - arī aktīvāka mājokļu siltināšana.