Nē.
Taču vai eiroskepticisms nepiederētu politiskajam spēkam, kas sevi dēvē par nacionāli konservatīvu?
Nē.
Kādēļ?
Tāpēc ka, domāju, tie mūsdienu pasaulē nav sinonīmi, uzskatīt, ka nacionāls spēks var būt tikai tas, kas norobežojas no visas pasaules un domā, ka visa politika un ekonomika, un labklājība var tikt uzbūvēta izolēti tāda izmēra valstī kā Latvija. Es pārstāvu uzskatu, ka mums ir nepārprotami jāpārstāv savas nacionālās intereses tajās struktūrās, kurās mēs jūtamies droši. ES, tāpat kā NATO, ir viena no institūcijām, kas rada to drošību. Vieni paši mūsdienu pasaulē šo drošību panākt nevaram, patīk tas vai ne.
Tomēr nacionālkonservatīvisms kaut kādu lomu jūsu attieksmē nosaka?
Tas vairāk ir cilvēku vērtību jautājums. Sabiedrības pamatšūna - ģimene, tās ir tās lietas, kas liek politiķiem septiņreiz mērīt, ko lemt, kā uzturēt tradicionālās vērtības sabiedrībā. Nacionālais nāk no tā, ka mēs, zinot Latvijas neseno vēsturi, izraujoties no okupācijas, saglabājot apdraudējumus politiskajā ietekmē no tās pašas valsts, kas pašlaik mēģina veidot Eirāzijas savienību, tātad Krievijas, speciāli piedomājam par mūsu nācijas drošību.
Runājot par eiro kā drošības garantu. Vai tomēr drošības atslēgas nav Vašingtonā, nevis Briselē?
Es nerunāju par militārajiem apdraudējumiem, bet par ekonomiski politiski bāzētām realitātēm. Ja mēs pagriežamies uz Austrumiem, investīcijas un interese no Rietumiem pazūd. Ņemot vērā pēdējā laika nerezidentu naudas, kas nāk iekšā mūsu bankās. Un nauda nes līdzi politiskās ietekmes pieaugumu...
ES budžets no 2014. līdz 2020. gadam. Vai varat īsi formulēt, ko mēs ieguvām un zaudējām?
Pirmkārt, skaidrs, ka tiešmaksājumiem pieaugums ir liels, kas arī bija valdības galvenā prioritāte. Jautājums, vai sasniedz to mērķi, kuru grib, jo vairākums zemnieku organizāciju saka - mērķis bija izskaust nevienlīdzību tiešmaksājumos, kas vispār nav debatēts. Tāpēc, lai cik mēs tur dabūtu, tā starpība būs. Tādējādi valdībai kā galveno mērķi vajadzēja virzīt Kohēziju. Kohēzijas rezultāts ir tāds, ka nav ne mazāko izmaiņu no brīža, kas bija novembrī, kad Eiropadome pirmo reizi mēģināja neveiksmīgi vienoties par budžetu.
Vai tas nozīmē mazāk naudas nekā iepriekšējā budžeta periodā?
Jā.
Zemnieki tiešmaksājumos dabūs vairāk, bet Kohēzijas portfelī mēs saņemsim mazāk nekā iepriekšējā periodā?
Te ir būtiski - novembrī Eiropadome pirmoreiz mēģināja vienoties, bet - kas pa šo laiku starp novembri un februāri ir noticis, jo tas parāda institūciju kvalitatīvo darbu katrā valstī.
Vai periodā no novembra līdz februārim Latvijas institūciju darbs bija pietiekams?
Salīdzinoši ar novembra un februāra piedāvājumu vesela virkne valstu, piemēram, Ungārija, dabūja klāt pusotru miljardu pa šo laiku. Tāpēc nakts sarunās finiša taisnē nebija jāuztraucas, rezultāts tika sasniegts starp novembri un februāri. Latvijai tādas situācijas nebija. Par lauksaimniecības maksājumiem - arī te ir interesanta situācija. Paskatoties uz februāri, parādījās vesela virkne valstu. Francija saņēma pusotru miljardu, Austrija - 700 miljonu utt. Vesela virkne bez Baltijas valstīm tur bija iekļauta «nakts piedāvājumā», un viņi bija mierīgi. Valdim Dombrovskim nācās cīnīties pēdējā brīdī, lai Latvijai dabūtu ne tikai 67 miljonus, bet 100 miljonu Lietuvai un 50 miljonu Igaunijai par lauksaimniecības atbalsta papildmaksājumiem. Baltijas valstis bija izkritušas šo mēnešu laikā. Te ir jautājums - kurš tad nenostrādāja šajā laikā? Mana versija, ka tā pamatā ir Ārlietu, iespējams, Finanšu, ministrija.
Dzirdēju versiju par Latvijas problēmu, ka strādāts ierēdniecības līmenī, bet ļoti maz politiskā līmenī. Ka būtu vajadzīgs viena valsts vadītāja zvans otram.
Iespējams. Arī saķeršanās starp ārlietu ministru un premjeru - tas tā nedrīkst būt, tas nav nopietni. Es saprotu, ka ir koalīcijas valdības, vienmēr tādas bijušas, bet nu ārpolitikā tā nevar būt. Premjeram ir jābūt stingram. Šādā situācijā finiša taisnē tā nedrīkst rīkoties.
Kas tad notika ar Baltijas vienotību? Izskanēja viedokļi, ka Igaunija un Lietuva mūs pametusi un mēs palikām tikai ar bulgāriem un maltiešiem.
Lietuva saņēma papildu naudu Ignalinas slēgšanai, acīmredzot oficiālā ziņa ir tāda, ka finālā ir jāizvēlas viena prioritāte. Lietuva acīmredzot uzlika to un jutās apmierināti. Līdzīgi ar Igauniju. Tur min šo Rail Baltica projektu, kas, protams, ir arī Latvijas ieguvums. Mēs to pasniedzam, ka tas ir vajadzīgs tikai Igaunijai tā vietā, lai mēs pateiktu - lūk, arī mēs šo projektu dabūjām un esam tikpat lieli uzvarētāji. Igaunija stratēģiju izvēlējās, saprotot, ka nedabūs neko citu, pasniedzot, ka viņi ir uzvarētāji. Šeit ir šis pasniegšanas elements.
Vai tiešām Igaunija un Lietuva neatbalstīja Dombrovski pēdējā brīdī?
No tās informācijas, kas ir, izskatās, ka neatbalstīja. No Zemkopības ministrijas varēja saprast, ka viņi zināja - īsi pirms finiša taisnes lietuvieši un igauņi nekritīs un nestāvēs par tiešmaksājumiem, bet mums tā bija prioritāte, un tas jāpavērtē. Mūsu ārlietu ministrs pat bija agresīvāks nekā premjers par tiešmaksājumiem. Vai tā bija tā pareizā galvenā prioritāte? Cik mums zemnieku nomā, cik apstrādā paši savu zemi, tas jāvērtē, un kas saņem šos tiešmaksājumus.
Vai NA popularitāte netiek apdraudēta, pirms vēlēšanām kritiski izsakoties par tiešmaksājumiem?
Skaidrs, ka diskriminācija ir slikta, bet jautājums, vai šo pozīciju vajadzēja likt kā galveno prioritāti. Rezultātā dabūjām 67 miljonus eiro papildus, bet arī igauņi un lietuvieši dabūja, tādējādi, manuprāt, starpība paliek tā pati starp Baltijas valstu tiešmaksājumiem.
Par Eiroparlamenta iespējamo lēmumu par budžetu. Vai jums pašam ir skaidrs, kā jūs balsosiet?
Domāju, ka jā. Esmu koalīcijas politiķis, un mums būs apspriede, vai premjers un ārlietu ministrs uzskata, ka Eiroparlamentam vajadzētu noraidīt šo budžeta projektu. Un kādas sekas Latvijai būtu, ja Eiroparlaments šo projektu noraidītu. Mums ir iespējas pateikt vai nu veto, vai to akceptēt, labot tur neko nevaram.
Un es esmu skeptisks pret to, ka ierosina slēgtos balsojumus par budžetu Eiroparlamentā. Eiropas pilsonim, tostarp Latvijas, ir jāzina, kā balsos viņu deputāti, slēpt to būtu absurds.
No jūsu teiktā saprotu, ka šajā balsojumā nebūs tik svarīgas Eiroparlamenta politiskās grupas, bet balsojums pa valstīm?
Domāju, ka jā. Atkarīgs, kādas kurā grupā ir tradīcijas. Sociālisti vai komunisti ir tie, kas turas kopā, un komunisti valdībās nav pārstāvēti. Sociālisti, lielā frakcija Eiroparlamentā, sadalīsies. Nezinu, kā rīkosies franču sociālisti, domāju, ka atbalstīs. Pretējā gadījumā viņi pateiktu publiskā telpā, ka viņu prezidents nav sasniedzis rezultātu. Tas pats ir ar Latvijas gadījumu. Premjers saka, ka rezultāts ir labs, bet tad - kādēļ balso pret?
Tad jūsu piemērs rāda, ka eiroparlamentārieši konsultēties ar savu valstu vadībām un lielā mērā šis būs valstu pārstāvniecību balsojums.
Es domāju, ka pamatā jā.
Jūsu personīgais viedoklis - vai pieņemtais budžets ar visiem trūkumiem tomēr ir ieguvums un labāks nekā, ja premjers tam būtu uzlicis veto vai Eiroparlaments to noraida?
Jā. Arī no stratēģiskā viedokļa, kā ES vispār saturēsies kopā. Vēlreiz iet tam cauri, zinot, ka visas valstis joprojām nav mierā ar krīzes situāciju, daudzām joprojām jāgriež savs nacionālais budžets. Vēlreiz vērt šo vaļā - tas ir slikti. Bet kopumā ir labāks rezultāts nekā, ja nav vienošanās.
Par Eiropas nākotni. Šobrīd nākotnei iezīmējas divas vīzijas. Ir Deivids Kamerons, un ir Gido Vestervelle. Divas dažādas vīzijas...
Vestervelle ir aizejošs politiķis. Vācijas liberāļi nākamās vēlēšanas Vācijā diemžēl zaudēs.
Tātad Vestervelles modelis par ciešāku federalizāciju nav darba kārtībā?
Federālisms nozīmē lielu federālo budžetu. «Federālais» ES budžets šobrīd ir mazāks par 1% no kpprodukta. ASV federālais budžets ir 22-23% no IKP. Samēru starpība ir. ASV ir vēl sociālās saistības - veselība, izglītība, ne viss, protams, ir pašvaldībām. Tātad nav tā, ka Vaiomingā sociālā aizsardzība ir tik, cik štats nopelna, turklāt Teksasā un Ņujorkā ir pilnīgi cits līmenis. Eiropa līdz šim nav nokļuvusi, līdz ar to tā ir federālistu sapņošana, ka Eiropa ir tam gatava - paņemt visu politisko varu. Latvieši tomēr vairākumā gadījumu gribēs dzīvot Latvijā, franči Francijā utt. Tātad, ja tam nav politiska spēka, par šo ideju ir jāaizmirst. Federālisms maksā naudu, bet, kā mēs redzam, - Eiropas kopbudžets pat samazinās.
Uz nākamo periodu, ņemot vērā, ka arī Horvātija pievienojās ES, ir jāsamazina pārstāvniecības Eiroparlamentā - tāpēc ka cilvēki emigrē. Uz tā pamata, ka daudzi no mums ir aizbraukuši, arī lietuvieši un poļi, parādās tendence, ka Lielbritānija aizbraukušos pārvilina pie sevis un nu it kā tos pārstāvēs. Tas ir absurds, jo vairākums šo cilvēku ir palikuši mūsu pilsoņi.
Šis Kamerona signāls par to, ka jāpārskata Briseles funkcijas un daļa jāpaņem atpakaļ uz nacionālajām valstīm?
Lielbritānija vienmēr, arī politiskajā izpratnē, ir bijusi sala. Taču ir nianse, ko bieži vien neuztver. Vēl pirms tam, kad ES veidojās, bija šķēršļi no de Golla puses. Un šajā brīdī, protams, ir abas puses. Eiroskepticisms Lielbritānijā, kas šķeļ konservatīvo partiju, tādēļ Kamerons ir spiests tā rīkoties. Tai pašā laikā ir līderība, kas nāk no Francijas, - izspiest Lielbritāniju laukā, mazināt tās iespējas. Kā redzams, arī Polijas ārlietu ministrs šeit spēlē būtisku lomu. Eiropas kontekstā Polija beigās dabū labu pozīciju. Ja Merkele vinnē nākamo ciklu, viņa, manuprāt, lieliski saprot, ka Kamerons ekonomiskās politikas un tirgus jautājumos ir daudz lielāks partneris.
Par valdības koalīcijas situāciju tepat Latvijā. Dzintara kungs izteicās par plaisām un aizām, kas pastāv starp dažādajām partijām. Kā jūs vērtētu situāciju? Vai tur ir kas jālāpa?
Nekas īpašs jau nav. Koalīcijas valdībās plaisas ir bijušas vienmēr. Skaidrs, ka ir atšķirības partiju politikā... Bet tomēr ir disbalanss koalīciju partiju pārstāvniecībā valdībā. Skaidrs, ka premjeram ir pienākums saprast, ka disbalanss nākotnē var radīt valdības problēmas. Tomēr jāskatās politisko partiju prioritātes, šādi tādi kompromisi par demogrāfiju gan tika panākti, bet, manuprāt, premjeram vajadzētu situāciju ņemt vērā, un, jā, arī vairāk līderības, lai veiksmīgi nostrādātu šo laiku un lai 2014. gadā Latvija atgūtu pašcieņu. Vajag konsolidētu valdību, kurā nav iekšējo pretrunu tiktāl, cik tās objektīvi nav politiskajā konkurencē.
Jūs domājat, ka premjeram vajadzētu pamainīt balansu valdībā?
Es domāju, ka ministru darbs ir jāvērtē premjeram, nevis koalīcijas partneriem. Valdībai mazāk jāvēršas caur medijiem vai sociālajiem tīkliem ar šīm problēmām, bet ir jāuzstāda ministriem konkrētas prasības. Premjeram jāpieņem lēmums, ka kaut kas ir jāmaina. Un, ja pie svarīgiem jautājumiem notiek šķelšanās Saeimā, tad jāskrien pie opozīcijas, lai dabūtu atbalstu, - tā nav pareiza rīcība.
Solvita Āboltiņa intervijā Dienai teica tā: kāpēc nacionāļi klaigā par ministru vērtēšanu, tā vietā būtu atnākuši konkrēti un pateikuši, ka ministru pārstāvniecības proporcija nav pareiza un tā ir jāmaina.
Tajā ziņā es piekrītu, ka vērtēšana jādara premjeram. Ir komunikācijas kļūdas, nepārprotami.
Vai NA ir bijusi pie premjera par šo jautājumu?
Mēs esam izteikuši domu tad, kad satiksmes ministrs nolēma demisionēt, ka mēs redzam - mums atrastos cilvēks, kas pildītu darbu profesionāli. Piedāvājums jau bija, bet, ja reakcija - nē, mēs paliekam vecajā ietvarā, kaut arī situācija ir mainījusies no tā brīža. Tas bija piedāvājums, kas neprasīja kāda ministra noņemšanu. Tas bija labs sākums, kuru noraidīja. Problēma ir acīmredzama. Tā nav cīņa par krēsliem, bet normāla politiska loģika. Tuvojoties vēlēšanām, tas parasti saasinās.
Jūs esat bijis Latvijas politikas koridoros un arī Briselē. Vai ir būtiskas atšķirības starp politikas taisīšanu Latvijā un Briselē?
Domāju, ir. Salīdzinājumā ar Saeimu attiecības ir citādas. ES ir tik lielas nacionālās intereses, un tur ir jāmeklē cita politiskā taktika nekā Latvijā. Jo Latvijā ir viena valdība ar vienu opozīciju, tu zini, cik vajadzīgs atbalsts svarīgam lēmumam, un tad tu ej meklēt kompromisu ar otru pusi. Ceļš ir saprotamāks. Eiroparlamentā visa tā rēķināšana ir grūtāka. No ētikas viedokļa Eiroparlamentā ir patīkamāk strādāt. Piemēram, tur tādu gadījumu nevar iedomāties, ka kāds kāda vietā nobalso.
Jā, tomēr ir bijis konflikts par lobismu. Eiropā bija viens skandāls par lobisma nelegālo formu, un vairāki deputāti atkāpās. Tas bija konkrēts sods un konkrēts pārkāpums. Principā Eiroparlamentā uzklausa lobistus, bet bez šī gadījuma es nezinu nevienu citu, ka kāds ielaistos kaut kādos nelikumīgos darījumos. Pat ja tādi ir, tas nav tik redzams.
Vai nākamajās vēlēšanās atkal iesiet uz Eiroparlamentu vai tomēr Latvijas politikā?
Es neizslēdzu, ka tas ir viens un tas pats. Es jau Eiropas Parlamentā daru arī Latvijas lietas. Šobrīd NA ir divu partiju apvienība, bet es ceru, ka mēs vienosimies kopīgai nacionālajai apvienībai. Tā kā Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir ātrāk, es droši vien iešu uz šīm vēlēšanām. Ja izdosies iegūt spēcīgu NA komandu, lai gūtu labu koalīciju un, iespējams, pat to vadītu, varētu arī koncentrēties uz Saeimas vēlēšanām, un es tajās arī varētu piedalīties.