Kāds bija tas teiciens... «Dziļi ieelpojam, noskaitām līdz desmit!» Lai cik saprotams ir sašutums par 16. marta atceres pasākuma pie Brīvības pieminekļa traucēšanu, Nacionālās apvienības (NA) lēmums prasīt iekšlietu ministra demisiju nedz nākotnē novērsīs šādas situācijas, nedz ir vajadzīgs pašai apvienībai.
Kas attiecas uz pēdējo aspektu, tad NA jāsaprot, ka izskatīsies mazliet dīvaini, ja demisijas pieprasījumu kā iespēju izmantos NA tradicionālie pretinieki - Saskaņas centrs (SC). Nesākot normatīvo aktu analīzi par dažādu varas atzaru pilnvarām un atbildību, SC kontrolētā Rīgas dome nav mazāk vainojama par notikušo. NA publiski nesen īgņojās, kad pārējā koalīcija piesaistīja opozīcijas (ZZS + SC) balsis, lai apstiprinātu amatā satiksmes ministru. Ja situācija atkārtosies, tikai citā izkārtojumā, NA būs grūti paskaidrot, ar ko šis kompromiss ir labāks par pašu pelto Matīsa iecelšanas mehānismu. Ja Kozlovska atkāpšanās prasība ir iecerēta, lai mobilizētu savus vēlētājus Rīgā plus lai parādītu sevi kā konsekventākus latviešu interešu (lai ko tas nozīmētu) aizstāvjus par Vienotību (V), tad tas nav vajadzīgs. Pietiks ar Ušakovu 9. maija svinībās, savukārt V mēģinājumi kāpt NA lauciņā tāpat izskatās nepārliecinoši.
Un ko iekšlietu ministra personības nomaiņa dos, lai šogad piedzīvotais neatkārtotos? Policijas uzdevums ir novērst fiziskas sadursmes. Policija nevar interpretēt, vai kaut kas ir par skaļu vai nav. Un, ja nav precīza regulējuma, to nevar vienpersoniski darīt arī ministrs vai policijas priekšnieks. NA pārmetumos Kozlovskim vairākkārtīgi uzsver, ka ir notikusi «emocionāla vardarbība». Saturiski var šādam situācijas aprakstam piekrist, bet jāsaprot, ka tas ir tik plaši traktējams jēdziens, ka to grūti lietot konkrētai rīcībai. Nu, nevar rīkoties tā, kā atklātajā vēstulē aicina Dzintars: «NA juristi ir pārliecināti, ka bija skaidrs tiesisks pamats apturēt emocionālo vardarbību... Bet pat, ja nebūtu, es paspiestu roku ministram, kurš dotu pavēli rīkoties veselā saprāta robežās.» Kas ir «veselais saprāts»? Protesta akcijas vairumā gadījumu ir apzināti aizskarošas, provocējošas - kurš regulēs, vai kāda plakātā redzamā karikatūra, novēlējums puslīdz ir vēl «veselā saprāta robežās» vai jau nav?
Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka kaut kas jādara ir - aicinājums «vienkārši nepadoties provokācijām» kaut kā šķebinoši atgādina traģiskus notikumus Latvijas vēsturē 1939.-1940. gadā. Šā gada 11. februāra sēdē Ministru kabineta komiteja deva zaļo gaismu Iekšlietu ministrijas izstrādātajiem grozījumiem likumā Par sapulcēm, gājieniem un piketiem. Rosinātie papildinājumi 15. pantam skaidri dotu pašvaldībai tiesības novērst tādas situācijas, kādas pieredzējām 16. martā (attiecīgi beigtos «bumbas spārdīšana» starp pašvaldību un IeM struktūrām). Minētie grozījumi straujāk jāvirza uz priekšu. Nepietiek ar tiem - jādomā citi papildinājumi normatīvajos aktos. Bet tādēļ jau nav jāprasa ministra demisija. Ir jāizdara iesāktais darbs, nevis jāmeklē jauns ministrs, kuram būs vajadzīgs vismaz mēnesis, lai «iepazītos ar situāciju», vēl mēnesis, lai «noteiktu savas prioritātes» un tad divi mēneši «konkrētu priekšlikumu izstrādei».