Tas ir ļoti labs jautājums, un man ir sagatavota tikpat laba atbilde. Tāpēc, ka kopš janvāra notikumiem Ēģiptes cilvēki vairs nevēlas akceptēt jebkāda veida autoritātes un autoritārismu. Īpaši pēc prezidentūras paziņojuma par izstrādāto konstitūciju. Tāpēc cilvēki iziet ielās ar pieprasījumiem atsaukt šo deklarāciju, jo vēlas nosargāt iekarotās demokrātijas.
Vai paredzat mierīgu notikumu attīstību? Latvijā cilvēki šobrīd uztraucas par to, vai ir droši doties atvaļinājumā uz Ēģipti.
Es ieteiktu doties atvaļinājumā uz Ēģipti. Tādi kūrorti kā Hurgada vai Šarmelšeiha atrodas tālu no vietām, kur notiek politiskās aktivitātes. Mēs pamatā runājam par Kairu un, iespējams, dažiem Aleksandrijas reģioniem. Ja dodaties uz kūrortu, nekārtības pat nejutīsiet.
Atgriežoties pie sarunas par Ēģiptes cilvēku vēlmēm, vai jums ir pietiekami skaidra vīzija par to, kāda veida demokrātiju vēlaties ieviest Ēģiptē? Vai tā būs simtprocentīga rietumu tipa demokrātija?
Nedomāju, ka vispār pastāv tāda simtprocentīga rietumu demokrātija. Tā Francijā ir citāda demokrātija nekā Lielbritānijā, ASV. Taču, protams, mums ir Ēģiptes valsts kultūra, kas jārespektē. Tas, ko Arābu pavasaris gribēja panākt, ir - lai vara respektētu pašu valsts iedzīvotājus. Un prezidenta vēlēšanas, kas notiek ik pēc četriem, nevis četrdesmit gadiem.
Un attiecības starp valsti un reliģiju?
Valstij un reliģijai jābūt dalītai... Taču šariata principu ievērošana ir svarīga, tādas ir tradīcijas...
Taču tie netiek piemēroti tiešā veidā?
Tiešā veidā ne. Tomēr tie ir iestrādāti caur likumdošanu. Piemēram, ja runājam par laulību institūciju, tad saprotam, ka musulmaņu ģimenes iekārta ir citāda nekā kristiešiem. Bet, protams, ir daudzi civili likumi, nu, piemēram, satiksmes noteikumi, kur ar šariatu nav nekāda sakara. Tas, ko es vēlētos, ir, lai mediji nepārspīlētu šo noteikumu nozīmi.
Vai drīkstu jautāt, kāda ir jūsu vizītes darba kārtība?
Ir paredzēts tikties ar pārstāvjiem no Ārlietu ministrijas, kā arī kultūras nozaru autoritātēm. Tiekos arī ar dažām NVO, lai runātu par mūsu valsts attiecību dažādošanu.
Ēģiptes - Latvijas attiecības ekonomikā. Kur jūs redzat iespējas uzlabot šīs mūsu attiecības?
Domāju, ka varam eksportēt plašu apjomu Latvijas preču. Jau šobrīd ir iestrādes sadarbībai ar Rīgas Tehnisko universitāti un četrām dažādām Ēģiptes universitātēm. Pārsvarā pieredzes apmaiņai tehnoloģiju jomā.
Kuri Latvijas produkti būtu interesanti Ēģiptes tirgum?
Ja neskaitām koksni, tad pēc vairākām tikšanās reizēm ar jūsu biznesa pārstāvjiem domāju, ka jūs ražojat labu dažādu veidu tehniku un iekārtas.
Kas ir jūsu galvenais eksporta tirgus uz Latviju?
Tie pārsvarā ir agrokultūras produkti, retāk - kāda daļa no industriālajiem izstrādājumiem.
Pēdējais Gazas konflikts atklāj, ka Ēģiptei ir vitāli svarīga loma, lai panāktu miera izlīgumu.
Ēģiptes loma šajos konfliktos ir tāda, kāda tā ir. Mēs cenšamies tomēr panākt mierizlīgumu un arī principiālu palestīniešu jautājuma atrisinājumu.
Vai pēc Mubaraka nav kas mainījies? Presē lasāmi raksti par Mubaraku, kurš bijis draudzīgs ar Izraēlu, taču šobrīd apstākļi ir mainījušies.
Domāju, ka tie, kuri veido šos rakstus, neizprot šo attiecību patieso būtību. Mubarakam ar Izraēlu nebija draudzīgu attiecību. Viņš bija diplomāts un valstsvīrs. Tāpat rīkojas arī pašreizējais prezidents.
Galvenais mērķis ir neatkarīga Palestīnas valsts.
Jā, protams.
Ja runājam par Arābu pavasari dažādās valstīs, šobrīd redzam, ka šajās valstīs pastāv dažādi scenāriji. Arī rietumu iejaukšanās pakāpe, piemēram, Lībijā un Sīrijā.
Ja mēs apskatām Lībiju, saprotam, ka tā ir ar ļoti plašām teritorijām un relatīvi mazu iedzīvotāju skaitu. Sīrija ir sena un bagāta valsts, blīvi apdzīvota, ko nevar teikt par Lībiju. Jebkura militāra intervence Sīrijā būtu daudz sarežģītāka, prasītu daudz vairāk civiliedzīvotāju upuru.
Krievu laikrakstos parādās komentāri, ka Arābu pavasaris bija rietumvalstu izprovocēts, izmantojot sociālos tīklus, provokācija no ārpuses. Vai jūs tam piekristu?
Nē. Tviteris un Facebook, jā, tie ir sociālo tīklu instrumenti, kurus konkrēta reģiona cilvēki lieto, jo saprot, ka tā var efektīvi mobilizēties. Taču galvenais bija jau pastāvošā iedzīvotāju neapmierinātība ar esošajiem režīmiem.
Pirms divdesmit gadiem bija sapnis par apvienotajām arābu valstīm. Vai šī ideja joprojām ir dzīva?
Nē, tas nestrādāja, tas pamatā saistīts ar bijušā Ēģiptes prezidenta Nasera vārdu. Taču zināma integrācija notiek, piemēram, mēs veidojam kopēju tirgu brīvākai preču plūsmai starp arābu valstīm.
Tomēr ir valstis, kurās Arābu pavasaris nenotika?
Ne visās reģiona valstīs ir jānotiek revolūcijai. Jūs redzat, kas notika Marokā. Karalis gluži vienkārši nolasīja zīmes un rīkojās, atbildot uz iedzīvotāju izteiktajām prasībām un vajadzībām. Tas notika, neizraisot asākus konfliktus un neizsaucot uguni pret karali pašu. Tas bija gudrs gājiens. Alžīrijā notika līdzīgi. Vienkārši tika apmierinātas iedzīvotāju prasības. Taču citu valstu līderi ir ietiepīgāki. Viņi gaida līdz pēdējam brīdim un sastopas jau ar gājieniem ielās un vardarbību.
Nav noslēpums, ka rietumu valstīs islāmu nereti asociē ar radikāļiem. Kas, jūsuprāt, ir joprojām pastāvošo radikāļu grupējumu avoti?
Tajā pašā laikā arī medijus var saukt par radikāliem. Mediju varā ir šos notikumus demonizēt, pārspīlēt. Šis jaunais cilvēks no Norvēģijas, kurš nogalināja vairāk par 70 cilvēkiem. Viņu neviens nenosauca par teroristu, viņu vienkārši sauca par traku... Taču, ja esi musulmanis, tad tu uzreiz esi terorists, ienaidnieks.
Vai rietumiem ir nepieciešams ienaidnieka tēls?
Domāju, ka daļēji jā. Taču es nevēlos vispārināt, ka visi mediji tā rīkojas. Taču atsevišķs loks - noteikti.
Nereti šķiet, ka divas islāma kustības - šiīti un sunīti - ir galvenie savstarpējie ienaidnieki.
Nav tiesa. Jums ir katoļi, protestanti, mormoņi. Kādēļ tad viņus mēs nesaucam par ienaidniekiem? Nedomāju, ka to var saukt par konfliktu, kas starp abām grupām pastāv. Tā ir sava veida sāncensība. Taču atkārtošu vēlreiz, ka mediji ir tie, kuri demonizē to kā konfliktu.
Nobeigumā - tā ir jūsu septītā vizīte Rīgā. Vai Rīga jums izskatās kā krīzes nomocīta pilsēta?
Nu nepavisam ne.