Nožēla par to, ka jaunie mediķi nevēlas doties strādāt ārpus Rīgas, pat ja konkrētā pašvaldība mēģina iekārdināt ar apmaksātu dzīvokli un bērnudārzu, ir saprotama, tomēr nedaudz liekulīga. Ja speciālistam nav skaidrs, kāda nākotne sagaida reģionālo medicīnas iestādi pēc trim četriem gadiem, bonusiem šogad, nākamgad nav pietiekama svara lēmuma izdarīšanā. Ja situācija veselības aprūpē tiek risināta ugunsgrēka dzēšanas režīmā - finansējumu te atņemot, te kaut ko pieliekot klāt, strīdoties par to, kādas funkcijas reģionālajām iestādēm vispār jāveic, -, tad jaunais mediķis objektīvi labāk neriskēs un paliks Rīgā, kur vismaz ir kaut cik attīstīts privāto medicīnas centru sektors un vispār ir reālāk atrast darbu. Jaunie mediķi, inteliģenti ļaudis būdami, arī patērē plašsaziņas līdzekļus un noteikti pamana dažādo ekspertu izteikumus par lauku it kā neizbēgamo depopulāciju, par to, ka laukos palikuši tikai veci ļaudis vai dzīves neveiksminieki (kuri nav pamanījušies aizbraukt), attiecīgi, pat ja veselības ministrs sit pie krūtīm un sola ekspertu viedoklim pretējo, uzticības šiem iedrošinājumiem maz, jo ir zināma drūmo pareģojumu kritiskā masa.
Kad šī viļņošanās mazināsies (ja tas, protams, notiks), kad pabālēs diezgan kļūdainais priekšstats par Rīgas priekšrocībām (varētu domāt, ka depopulācija un dzīves līmeņa pazemināšanās savienojumā ar dzīves dārdzības kāpumu uz galvaspilsētu neattiecas...), tad jauno mediķu interese par dzīvi novados palielināsies.