Esmu uz sevi par to dusmīgs, ka sarunā ar žurnālistiem zaudēju savaldību. Tas nav attaisnojams nevienam, sevišķi politiķim. Kaut daļējai sevis aizstāvībai jāsaka, ka parādītais ieraksts lielā mērā bija ārpus konteksta. Jo es vēlējos pateikt: ja vēlamies valsts pārvaldē ekspertus, tad ir jāatrod veids, kā tos atalgot. Tas nekādā ziņā nebija to aizskārums, kam ir mazas algas. Nekādā gadījumā tie, kas strādā par 100 vai 300 latiem, nav muļķi. Vienkārši atbildīgās pozīcijās kā privātajās, tā valsts struktūrās ir ļoti grūti uz ilgāku laiku piesaistīt labus speciālistus par mazu samaksu. Viņi, visdrīzāk, aizies darbā kaut kur ES institūcijās. Tāda bija mana doma.
Kas jums lika norauties? Kāds bija neatspoguļotais konteksts?
Drūmākais ir tas, ka Latvijas sabiedrībā kopumā mēs cits citā redzam tikai ienaidnieku. Dzīvojam pēc Tomasa Hobsa teiktā, ka katrs karo pret katru un dzīve ir īsa un drūma, nevis cenšamies sadarboties. Žēl ierēdņu, kurus tūlīt pēc politiķiem vaino itin visā. Problēma nav ierēdņu skaitā, bet nevajadzīgu papīru daudzumā, kas apgrūtina dzīvi. Arī šādā liekā citam cita pārbaudīšanā redzama neuzticība.
Piekrītu, ka 15 vai 100 latu pielikšana pie algas krīzes laikā neizskatās labi, bet, ja gribam mazu un efektīvu valsts pārvaldi, ir jānotur valstī nepieciešamie cilvēki un jāatalgo darbs, bez kura nevaram iztikt. Tāpēc nevajadzētu apvainoties par manu izteikumu - tā nebija domāts. Kā tas tika pārraidīts, tas man arī nebūtu pieņemams. Kļūdu atzīstu, bet tas, ko ar to gribēju pateikt, bija kaut kas pilnīgi cits.
Finanšu ministrija atturas celt algas, kamēr nebūs redzamu uzlabojumu viņu resorā. Vai tādi ir aizsardzības jomā, ja ceļat algas savā birojā?
Algas paceltas tikai pāris cilvēkiem. Bet problēma ir cita. Ja turpināsim tikai mazināt izdevumus, nepasakot, kā panākt ilgtspējīgu izaugsmi, tādas nebūs. Viens risinājums ir kadri, un tieši Finanšu ministrijā trūkst labu finanšu ekspertu. Nereti mums pārmet vārgumu sarunās ar Valūtas fondu vai Eiropas Komisiju, bet no tā jau tas rodas.
Nesen The New York Times salīdzināja ES ierēdņu algas ar Valda Dombrovska algu, un tas nav salīdzināmi, lai gan premjers droši vien strādā vairāk par ES komisāru. Nesaku, ka algām būtu jābūt vienādām, bet nevaram cits citu grauzt mūžīgi - jo sliktāk būs kaimiņam, ierēdnim, politiķim, jo labāk man. Tas, protams, nav attaisnojums manam izteicienam. Ir jāpalīdz tiem, kam iet visgrūtāk, bet tas nav izdarāms ar sliktu valsts pārvaldi - ar vājiem cilvēkiem pārvaldē.
Cik ilgtspējīgs ir pašreizējais aizsardzības budžets, un kā to varētu palielināt?
Tas ir ilgtspējīgs tādā ziņā, ka lieko tēriņu tur īsti nav. Lai aizsardzības budžets būtu tiešām ilgtspējīgs, tam jāspēj nodrošināt divas lietas. Vispirms operatīvo darbību civilajiem risinājumiem. Piemēram, zemledus makšķernieku glābšanu, kad tas nepieciešams, vai nesprāgušas munīcijas neitralizāciju. Tāda tiek atrasta praktiski katru dienu.
Otrs ir kara draudi. Pašlaik tādu nav, bet, lai nebūtu arī nākotnē, tajā ir jāiegulda. Diemžēl īsti ilgtspējīgi nevaram runāt ne par pirmo izaicinājumu - civilajiem draudiem -, ne par otro, ja tuvākajos gados nespēsim aizsardzības budžetu kaut vai proporcionāli palielināt. Bet to nevar bez vizionāras, gudras valsts pārvaldes.
Tad vēlamos 1,5% no kopprodukta aizsardzības budžetam panākt ar budžeta proporciju maiņu?
Tas būtu pārāk vienkārši. Vispirms jāizvērtē, kam budžets tiek tērēts. Uzskatu, ka jāveic radikāla reforma augstākajā izglītībā - augstskolu ir par daudz. Pilnīgi nepiemērota ir arī arodskolu sistēma, to kvalitāte neatbilst nepieciešamajam. Sabiedrībai jādomā līdzi, kas un kāpēc tiek samazināts un ko ar to grib sasniegt, lai pielabojumi nebūtu kosmētiski.
Intervēja Didzis Meļķis