Salīdzinot ar sagatavošanās posma sākumu, pozitīvās pārmaiņas ir lielas. Esmu kļuvis mierīgāks, un pārliecība par veiksmīgu startu čempionātā man ir augusi. Bez uztraukuma tik emocionāls cilvēks kā es nemaz nevar dzīvot, bet esmu drošs, ka nospēlēsim tā, kā vajag.
Kā vērtējat izlases sniegumu pārbaudes spēlēs? Bija zaudējumu sērija, problēmas uzbrukumā, bet abos pēdējos mačos pārspējām spēcīgo Slovākiju. Tā ir spēle, kādu vēlētos redzēt arī Čehijā?
Mēs palēnām uz to gājām. Protams, daudzi kritizēja izlasi, bet mums ir programma un es pats personīgi piedalījos visās pārrunās ar izlases treneriem un ģenerālmenedžeri Māri Baldonieku. Bija pārliecība, ka augstākais spēles līmenis tiks sasniegts pret Slovākiju.
Pārbaudes spēlēs Arēnā Rīga pārtraukumos neskanēja mūzika. Vai federācijai tiešām nebija dažu simtu eiro, ko par katru spēli prasīja mūziķu autortiesību aizstāvji?
Par naudu šeit nebija runas. Varbūt es izdarīju kļūdu, ka nebija mūzikas, bet arī pārbaudes spēlēs Norvēģijā tādas nebija. Ja skatītājiem vajag mūziku, labi, nākamgad būs. Man nav žēl.
Izlasē šopavasar nespēlēs virkne potenciālo līderu. Vai atteikumu pamatā ir vienīgi savainojumi?
Es negribētu nosaukt nevienu vārdu vai izteikt kādus pārmetumus. Cienu visu kolektīvu un esmu pateicīgs, ka viņi no visas sirds grib pārstāvēt izlasi, tomēr ir daži hokejisti, kuriem trūkst patriotisma un vēlmes spēlēt. Tā pamatā ir situācija ar lielajām algām. Man sāp sirds, ka daži neraujas uz izlasi. Tad viņam ir trauma, tad nogurums, tad vēl kaut kas. Tomēr tādu nav daudz, un kopumā situācija ir normāla.
Uz Prāgu mēs braucam tikai saglabāt vietu elitē vai spēlēt ceturtdaļfinālā? Kāds ir federācijas uzdevums?
Galīgo uzdevumu noteiksim pirmdien LHF valdes sēdē. Protams, man kā prezidentam gribētos redzēt izlasi spēlējam ceturtdaļfinālā, bet tas nav tik vienkārši. Pretiniekos ir ļoti stipras komandas.
Šī čempionāta kalendārs, kad vispirms tiekamies ar hokeja lielvalstīm Kanādu, Čehiju, Zviedriju, bet tā sauktās punktu spēles ar līdzvērtīgākiem pretiniekiem ir pēc tam, mums ir parocīgs?
Sportiskā ziņā tas nav pavisam pareizi - parādīsies nogurums. Es neuzskatu, ka tas ir labs kalendārs, bet domāju, ka puiši izturēs pret grandiem un tad nāks spēles, kurās punktus iegūt ir mazliet vieglāk.
Pēc kādiem kritērijiem vērtēsiet Aleksandra Beļavska vadītās izlases sniegumu - tā būs ieņemtā vieta čempionātā, parādītā spēle, gūtie vārti, uzvaras?
Būšu apmierināts, ja redzēšu, ka Beļavska vadībā puiši atdod visu, ko viņi var. Nevar jau prasīt no cilvēka to, ko viņš nespēj. Mēs nevaram būt kanādieši, bet, ja atdodam visu, kā, piemēram, nupat pasaules čempionātā izdarīja mūsu U-18 hokejisti, nosargājot vietu elitē, visi būs apmierināti.
Treneris Beļavskis un treneris Nolans - kāda ir būtiskākā atšķirība?
Domāju, ka vēl par agru salīdzināt, to varēsim darīt pēc čempionāta. Beļavskis ir kulturāls, inteliģents cilvēks, lai gan daži viņam pārmet runāšanu krievu valodā. Viņš perfekti runā arī latviski. Es viņam ieteicu, lai kādā no preses konferencēm atbild latviski, lai nebūtu nekādu pārmetumu. Bet trenerim nav obligāti jārunā latviski - vai Nolans to darīja? (Smejas.) Man pret Nolanu nekā nav, bet, godīgi sakot, viņš neko neparādīja. Desmitā un divas 11. vietas pasaules čempionātos - astoņniekā tā arī neiekļuvām. Kas attiecas uz 8. vietu Sočos, nevajag aizmirst, ka mēs jau pirms Nolana trīs reizes bijām spēlējuši olimpiskajā turnīrā. Man nav neērti atzīt, ka liela daļa Soču panākumu slēpjas Sanda Ozoliņa pienesumā, viņš komandai deva daudz pozitīva.
Ozoliņu uzrunājāt arī pirms treniņnometnes šopavasar...
Katrs cilvēks savu dzīvi lemj pats. Viņš sportista gaitas ir beidzis un negrib būt hokejā. Tā ir viņa izvēle, neko nevaru pārmest. Es viņam piedāvāju ģenerālmenedžera amatu, viņš atteicās.
Ar Nolanu esat vēl komunicējis?
Mēs normāli atvadījāmies pēc pasaules čempionāta Minskā, nebija nekādu problēmu, bet pēc tam vairs īpaši runājuši neesam. Kas attiecas uz viņa iespēju atgriezties Latvijas izlasē - nē, to es nedarīšu nekad.
Jūs pārsteidza Nolana atlaišana no Bufalo Sabres?
Par to biju pārliecināts jau sezonas vidū. Kā cilvēks viņš ir ideāls, bet tas hokejā vēl nav viss. Atkārtošos, ka viņam par darba piedāvājumu no Bufalo jāsaka paldies Latvijas izlasei. Nevis Lipmanam.
Pērn par spēlēšanu pasaules čempionātā katram hokejistam izmaksājāt pa 10 tūkstošiem eiro...
Sarunas par prēmijām šogad vēl nav bijušas.
Kopš izlases debijas pasaules čempionāta elitē drīz būs pagājuši 20 gadi.
Šodien man nav kauns atzīt, ka joprojām sasniedzam fantastisku rezultātu. Visās hokeja lielvalstīs aizvien brīnās, ka tik maza valsts ar niecīgu finansējumu var spēlēt ar pasaules varenajiem. Mēs visi joprojām varam ar to lepoties. Bija brīži, kad man pārmeta: «Tev komandā visi ir krievi, bijušie Dinamo spēlētāji, tāpēc tā iet. Tiklīdz viņi aizies prom, izkritīsim no A grupas.» Šodien izlasē ir gandrīz 100% latviešu. Izauguši jaunie, joprojām turamies elitē. Neviena cita no mazajām hokeja valstīm nevar lepoties ar šādu rezultātu.
Reāli vērtējot pašreizējo situāciju Latvijas hokeja saimniecībā - cik ilgi vēl būsim spēcīgāko sabiedrībā?
Es nevaru visu mūžu būt LHF prezidents. Ja es aiziešu, domāju, ka nebūs tik vienkārši [nosargāt vietu elitē]. Tādai valstij kā Latvija izkrišana no spēcīgāko sabiedrības varētu būt uz daudziem gadiem.
Vai esat nospraudis sev konkrētu mērķi, kas jāsasniedz, kamēr esat LHF prezidenta krēslā?
Esmu no tiem, kuri nekad nav apmierināti ar sasniegto. Vienmēr gribas vairāk un vairāk, tas nav slikti. Piemēram, vēlos, lai šogad decembrī elites divīzijā noteikti atgriežas arī U-20 hokejisti. Tomēr ne viss ir atkarīgs tikai no federācijas, un galvenie atbildīgie ir mūsu valdībā. Viņi aizmirst, ka sports ir veselīga dzīvesveida pamatā. Bērni no trūcīgām ģimenēm ar hokeju nodarboties nevar, jo tas ir dārgs sporta veids. Šeit vajadzīgs atbalsts valsts līmenī. Nereti tieši no šādām ģimenēm nāk labākie sportisti, jo viņiem ir mērķis. Bagātākiem - nespēlēs hokeju, aizies uz dejošanu. Nebūs dejotājs, aizies dziedāt. Vecākiem ir nauda, viņi var ieguldīt un sūtīt bērnu uz visām nodarbībām pēc kārtas. Trūcīgāki cilvēki to nevar.
Kad pasaules čempionāts hokejā atgriezīsies Latvijā?
Kad vēlējos rīkot čempionātu 2018. gadā, kas sakristu ar mūsu valsts simtgadi, nevienai valsts augstākajai amatpersonai nebija laika, lai aizbrauktu uz Starptautiskās Hokeja federācijas (IIHF) kongresu un apliecinātu valsts atbalstu šim pasākumam. Dānijai atbrauca vicepremjers, ministrs, divi pilsētu mēri. Mums atbrauca Rīgas vicemērs Andris Ameriks. Visi sāka smieties. Kad bija cīņa par 2016. gada čempionātu, Krievijai atbrauca pats Vladimirs Putins. Kurš viņam varēja atteikt? Esmu stingri nolēmis, ka no manas puses nekādas iniciatīvas par čempionāta rīkošanu Latvijā vairs nebūs. Ja valdībai čempionāts Latvijā ir vajadzīgs, lai nāk pie manis un prasa. Vairāk es to nedarīšu.
Jūsuprāt, kāds nāks un prasīs?
Domāju, ka ne. Valdību tas neinteresē.
Ko saka intuīcija - vai Rīgas Dinamo nākamsezon vispār pastāvēs un spēlēs KHL?
Federācija ir ieinteresēta, lai Dinamo turpinātu pastāvēt un spēlētu augstākajā līmenī. Krievijā ir vairāki sponsori, kas komandu varētu atbalstīt, bet ar krieviem ir tā - šodien viņš grib sponsorēt, rīt vairs ne. Dievs dod, lai Dinamo izdodas, jo KHL Rīgas komandu vēlas redzēt dalībnieku vidū. Nepieciešamas finansiālās garantijas. Skaidrība būs pēc pasaules čempionāta.
Ikdienā sekojat līdzi, piemēram, NHL čempionātam?
Šonakt (saruna notika sestdienas vakarā - red.) gribu paskatīties NHL, mani ļoti interesē Ronalda Ķēniņa spēle. (Latviešu uzbrucēja pārstāvētais Vankūveras Canucks sērijas sestajā spēlē ar 4:7 kapitulēja Kalgari Flames un izstājās no Stenlija kausa izcīņas - red.) Šad tad, kad aizbraucu uz ASV biznesa darīšanās, dodos arī uz hokeju. Čikāgā dzīvo mani radi, māsīca 24 gadus vadīja vienu no šīs pilsētas rajoniem. Kā Hokeja federācijas prezidents esmu apmeklējis Čikāgas Blackhawks arēnu un iepazinies ar viņu saimniecību.
Ko jūs novēlētu visiem Latvijas izlases līdzjutējiem - gan tiem, kuri klātienē atbalstīs hokejistus Prāgā, gan tiem, kuri to darīs tepat pie TV ekrāniem?
Mēs esam viena no mazākajām valstīm, kas spēlē hokeja elitē. Aicinu līdzjutējus atbalstīt mūsu puišus un gūt prieku no viņu snieguma. Izlasei tas ir ļoti svarīgi, jo pie tukšām tribīnēm spēlēt nevēlas neviens. Šobrīd šķiet, ka Prāgā varētu būt ap 5000 Latvijas līdzjutēju, iespējams, pat vairāk, un tas priecē!