Šī, šķiet, ir vienīgā reize, kad mani feisbukā kāds mēģināja nopirkt, bet ik pa laikam saņemu aicinājumus draudzēties ar aptuvenu tekstu: «Hello, my name is ... I'm from ... You are very beautiful!» vai: «Kopā jautrāk. Nāc bariņā!» Es, protams, tāda neesmu vienīgā. Kāda mana paziņa regulāri izklaidējas, sūtot viņiem sarkastiskas atbildes, bet pēc tam pārpublicējot saraksti savā dienasgrāmatā.
Es nemaz nepūlos atbildēt, jo mani absolūti neinteresē vīriešu suga, kas klejo pa sociālajiem portāliem un katrai, viņuprāt, simpātiskai fotogrāfijai sūta standartizētus aicinājumus draudzēties. Ja tā padomā, mani vispār neinteresē iepazīšanās sociālajos portālos: ne draugiem.lv, ne feisbukā. Man nepatīk čatot. Mani kaitina cilvēki, kuri meilos nevīžo uzrakstīt neko vairāk par: «Čau, kā iet?» Mani tracina, ja Skype kāds uzsāk sarunu, bet neko daudz vairāk par «hei» un «ko labu dari» uzrakstīt nav spējīgs un tai pat laikā paralēli skaipo ar vēl pieciem cilvēkiem. Neesmu tik garlaicības pārmākta, lai atbildētu cilvēkiem, kuriem patiesībā nemaz neinteresē, kā man klājas. Man pilnībā pietiek ar draudzībām un paziņām ārpus interneta. Pat pārceļoties uz jaunu dzīvesvietu, labprātāk centos iepazīties ar cilvēkiem, kurus ikdienā redzu sev apkārt, nevis izmisīgi meklēju draugiem.lv, cik latviešu ir Lielbritānijā.
Atrast interesantos cilvēkus svešā valstī - tas prasa laiku un pacietību. Garas, garlaicīgas sarunas un neinteresantas ballītes vai kvernēšanas krogos... Dažkārt mani pat ļoti vilina iespēja vispār ne ar vienu nesarunāties, pārvietoties tikai kopā ar grāmatām. Taču ilgstoša vienatne mani skumdina un nomāc. Tāpēc es tik un tā meklēju «savējos» - taču reālajā, nevis virtuālajā pasaulē. Un sociālie portāli lieliski noder, lai nezaudētu kontaktus ar reiz sastaptajiem lieliskajiem cilvēkiem no dažādām pasaules malām. Kā saka kāds mans draugs: «Un ko tad tu vēlāk atceries, ja ne foršākos mirkļus no savas dzīves? Ne jau tās stundas, kuras esi nosēdējusi pie datora ekrāna!»