Starptautiskā Valūtas fonda izpilddirektore Kristīne Lagarda konferencē Rīgā pauda atziņu, ka viena no lielākajām Latvijas problēmām ir nevienlīdzība. Turīgāko 20% iedzīvotāju ienākumi ir septiņas reizes lielāki nekā 20% mazturīgāko ienākumi. Pārejas laika domāšanas inerce, kad viss bija vienkārši, sociālisms slikti, bet kapitālisms labi, arī traucē novērtēt nevienlīdzības problēmu.
Nevienlīdzība nav tikai morāla problēma. Nevienlīdzība kavē ekonomikas attīstību. Tā varbūt nekavētu ekonomikas attīstību, ja mums būtu niecīgs procents ļoti bagātu cilvēku, bet lielākā sabiedrības daļa plašs, pārticis vidusslānis. Taču 20% turīgāko cilvēku Latvijā nav nekādi bagātnieki - viņi ir tikai normāli nodrošināti cilvēki, kas atbilstu Vācijas vidusslānim. Savukārt 20% nabadzīgāko ir tiešām trūcīgi. Kamēr tie 60% Latvijas iedzīvotāju, kuriem būtu jābūt vidusslānim, patiesībā ir cilvēki, kuri reālajā dzīvē stipri piedomā, kā samaksāt par dzīvokli.
Vidējam Latvijas iedzīvotājam nav naudas. Grūti attīstīt biznesu valstī, kurā ir nabadzīgi iedzīvotāji - to ierobežo pirktspēja. Jebkurš bizness, kuram ir vajadzīgs iekšējais tirgus, te ir grūti attīstāms ne tikai tāpēc, ka Latvijā ir mazs iedzīvotāju skaits, bet arī tāpēc, ka iedzīvotāju ienākumi ir mazi. Mēs ļoti daudz runājam par eksporta attīstību, kas no stratēģiskā viedokļa ir viennozīmīgi pareizi. Tomēr, ja Latvijas iedzīvotāju ienākumu līmenis palielinātos pat tikai līdz pusei no vidējā Zviedrijas iedzīvotāja ienākumu līmeņa, Latvijas iekšējais tirgus palielinātos divas reizes. Mums ir iekšējā tirgus rezerve gadījumā, ja nolemjam, ka Latvija ir jāattīsta par valsti, kurā ienākumi ir vidēji tādi paši kā Eiropā. Bet, lai to sāktu risināt, nevienlīdzību vismaz ir jāsāk apzināties kā problēmu.
Noteiktam patēriņam ir vajadzīgs noteikts ienākumu līmenis - bez tā zināmi sociālās uzvedības un patēriņa paradumi neattīstās, bet attīstās citi. Nabadzībā grimstošs cilvēks netiecas pēc jauna iPad, viņš tiecas pēc narkotikām un šņabja, apdraudot pārējo sabiedrību ar savu patēriņa izvēli. Bērns no nabadzīgas ģimenes, kuram nav datora, atpaliek no vienaudžiem, kuri datoru lieto no bērnības. Viņš var kļūt nolemts atpalicībai nevienlīdzības dēļ. Nabadzība nenozīmē, ka vienkārši nav naudas. Nabadzība nozīmē arī to, ka nevar attīstīties vidusslāņa patēriņa paradumi, lai attīstītos ekonomika, un noteiktas sociālās alkas, kuras ir vajadzīgas, lai būtu progress.
Visbeidzot ilgstoša nabadzība rada nabadzīgo rajonus - ar slimībām, nelaimēm un noziedzību. Nabadzība nevar neapdraudēt pārējo sabiedrību. Tās sekas izplatās apkārt, apdraudot visus - arī tos, kas nevienlīdzībā problēmu nesaskata.