Šāds burvju triks izdevies ekonomikas ministram ar eksotisko subsidētās elektroenerģijas nodokli (SEN), pavadot to ar «komplekso risinājumu elektroenerģijas cenu pieauguma ierobežošanai». Neiedziļinoties visās «kompleksā risinājuma» un eksotiskā SEN detaļās, apgalvošu, kā tas kopumā ir mūsu enerģijas politikas pēdējo gadu neveiksme.
Pirms diviem gadiem dotais ekonomikas ministra solījums sakārtot iepirkuma sistēmu no atjaunojamās enerģijas iegūšanas avotiem, turklāt to veikt ar iesaistītās industrijas aktīvu līdzdalību, bija loģisks un apsveicams. Šīs sistēmas uzraudzība un regulēšana deleģēta valdībai, kas iepirkumu kārtību un cenas var mainīt pēc savas izpratnes. Neliels solis sakārtošanā tika sperts iepriekšējās Valda Dombrovska valdības laikā. Tomēr jaunā speciālā likuma pieņemšana nevedās, tas iegūla Saeimā un izplēnēja.
Daudzas problēmas biznesā rodas sliktas grāmatvedības dēļ vai, pareizāk, tās datu interpretācijas dēļ. Latvijas ekonomikā šāds paraugs ir tā sauktā obligātā iepirkuma komponente (OIK). Vienkāršs skaitlis, kurā apkopota informācija par izmaksu pārdali, finansējot elektroenerģijas sistēmas drošības un stabilitātes pasākumus, dabasgāzes un vietējās enerģijas izmantošanu visefektīvākā veidā. Publiskā telpā pieņemts salīdzināt elektroenerģijas cenu ar konkurējošā tirgū attiecinātām izmaksām. Bet tie nav salīdzināmi lielumi! Zem OIK apslēptie lielumi attiecināmi uz sistēmu drošību, tehnoloģiju attīstību un resursu plūsmu izmaiņām, un tie nav nopērkami tirgū, turpretim elektrība, kas pieejama tirgū, ir jaunais Latvijas un Baltijas fenomens. Šis fenomens ir tikai savas attīstības sākumā, uz ko norāda samērā jocīgās runas par mājsaimniecību izdzīšanu tajā. Informācijas atklāšana par OIK ietvertajām sastāvdaļām pēdējos divos gados līdzinājusies spiegu romānam. Tā nav raķešu zinātne, ja to par tādu politiski neveido. OIK sastāvdaļas ietekmē visu patērētāju rēķinus tiem brālīgā, bet ne patīkamā veidā. Tās nav tīkamas uzņēmumu konkurences cīņai vai mājsaimniecību komfortam, taču bez elektrības nevar iztikt, un no tām nav iespējams pilnībā izvairīties.
Kļūdains ir apgalvojums, ka vietējie atjaunojamie enerģijas avoti ir galvenais iemesls draudošajam elektrības cenu kāpumam, tam sekojošam uzņēmumu bankrotam un aiziešanai no Latvijas. Kas uzņēmējus sagaida, darbavietas pārceļot uz Vāciju, Dāniju vai pašlaik bagātāko Baltijas valsti Lietuvu un no tās daudz neatpaliekošo Igauniju? Par vietējiem un vienlaicīgi atjaunojamiem energoresursiem mēs Latvijā maksājam vismazāk Baltijas valstu vidū. Kā piemēru minēšu tikai vēja ģeneratoru parkus, kuru jaudas summa Igaunijā vai Lietuvā pieckārt pārsniedz Latviju (300 MW pret 60 MW), un joprojām tiek attīstīti jauni projekti. Tas tāpēc, ka iepirkuma cenas no tiem ir mērenas, un ir cerības cenas pazemināt, nodrošinot stabilu biznesa vidi ražotājam un pieņemamu cenas līmeni patērētājam.
Vai iespējams prognozēt uzņēmējdarbības vidi Latvijas enerģijas ražošanas sektorā un ietekmi uz patērētāju maksājumiem, apgādes drošību un pakalpojumu kvalitāti? Grūti, jo nav ilgtermiņa valdības pozīcijas vai politikas dokumenta ar vēlamo mērķu konkrētu uzskaitījumu un to sasniegšanai iecerētiem pasākumiem.
Noteikti un bez liekiem neefektīviem un problēmu tikai vairojošiem pasākumiem, par kādu patlaban var uzskatīt SEN, jāpārskata iepirkumu no Latvijas elektrostacijām kārtība un cenas. Nav vietā atsaukšanās tikai uz iepriekšējo valdību nolaidību, kā arī baidīšana ar tiesiskās paļāvības principu un investoru pretdarbību. Turklāt Elektroenerģijas tirgus likums uzlicis pienākumu Ministru kabinetam.
Patlaban SEN ir kā glābšanas riņķis, kas trāpīs elektrības patērētājiem, tos tikai apmuļķojot. Patērētāji turpinās maksāt arvien augošus maksājumus. Jāpiebilst, ka vietējā enerģija tur nebūs galvenā vaininiece.
*Enerģētikas eksperts