Ir ļaudis, kuri jau apbērē vēl netapušo valdību. Ja noliekam malā tos skeptiskos komentārus, kuru pamatā ir attiecīgā viedokļa paudēja politiskās simpātijas un intereses, iemesls tik drūmam noskaņojumam varētu būt mūsu vēlme varas gaiteņos redzēt zināmu stabilitāti. Ļoti saprotami, tomēr jāatzīst, ka mūsdienu pasaulē tāda lielākoties sastopama autoritāros vai tiem līdzīgos režīmos. Proti, Latvijas sabiedrību biedējošie (kaitinošie utt.) pašmāju politikas elementi atrodami arī citviet. Sākot no partijas, kas uzskata, ka ir īstie uzvarētāji vēlēšanās, un pulcina ielās savus atbalstītājus (vēl nesen Meksika), beidzot ar koalīcijām, kuru veidojošās partijas te atbalsta, te neatbalsta savu premjeru (pilns spektrs - no Slovākijas līdz Indijai). Visbeidzot arī citur ir partijas (piemēram, Japānā), kuru rīcībspēju nosaka (precīzāk, paralizē) klani to iekšienē.
Tas, ka citur politika ir tikpat juceklīga, ir mazs mierinājums, un tas arī nenozīmē, ka Dombrovska nākamā valdība tiešām nesabruks pēc x mēnešiem. Un tomēr būtiskāks par atsevišķu ministru personību liekas kas cits. Proti, ļoti svarīgi, vai partijas - jo īpaši Zatlera Reformu partija (ZRP) - spēs izvērtēt pieļautās kļūdas veidā, kādā partijās tiek pieņemti lēmumi un tie tiek argumentēti.
Lieta tā, ka cilvēki, kuri nevēlas kavēt laiku nepārtrauktai sekošanai politiskajiem procesiem, sarunās uzsver ne tik daudz antipātijas pret kādu konkrētu personu vai koalīcijas veidošanas elementu, cik runā par vilšanos, sarūgtinājumu vispār. Esot bijis tāds pacēlums pēc rīkojuma Nr. 2, bet nu piesolītais jaunais sākums izrādījies... Viss, tā bija pēdējā reize, kad gāju vēlēt, saka šie cilvēki. Saprotami. Šo noskaņu dažādi aukstasinīgāki eksperti mēģina kliedēt, norādot, ka ar atteikšanos no dalības politikā neko nepanāksim, ka tieši otrādi - ja tā riebjas vēl nesenie varoņi un «tie paši vēži», ir partijās jāstājas un jāiztīra tās, kā saka, no iekšpuses. Un te mēs nonākam līdz partiju iekšējai analīzei.
Var visādi apcelties par ļaudīm, kas stājās ZRP, tomēr liekas, ka starp viņiem netrūka arī tādu, kuri līdz tam partijās nebija iesaistījušies un ticēja iespējai ZRP izskatā kaut ko radikāli mainīt. Un šie cilvēki jūt, ka tas nav izdevies - nosaukums jauns, pieteiktās tēmas labas, bet ierindas biedrus tāpat neņem galvā. Pieļauju, ka ar šādu problēmu saskārušies arī cilvēki, kuri savulaik pievienojās Vienotībai un Tautas partijai. Citiem vārdiem sakot, ilgtermiņā svarīgāks jautājums par, atvainojos, Edmundu Sprūdžu, ir tas, vai partijas atzīs iekšējās demokrātijas trūkumu un piedāvās reālus, ne deklaratīvus veidus tās uzlabošanai, lai mēs - štrunts par partijām, bet Latvija kopumā - nepazaudētu tos labos cilvēkus, kuri kaut kādā savas dzīves brīdī, tēlaini izsakoties, sit dūri galdā un iet piedalīties politikas veidošanā.