Diena jau vēstīja, ka, pieaugot metāla detektoru popularitātei, šī problēma ir kļuvusi ļoti aktuāla. Kamēr jau top vairākas likuma izmaiņas, kas šo jomu sakārtos, relikviju mednieki uzskata - viņu nodarbi vajadzētu licencēt, līdzīgi kā tas tiek darīts ar medniekiem vai makšķerniekiem, nevis censties aizliegt to vispār.
Pirmo neatņems
Relikviju medīšana ar metāla detektoriem būtu nodalāma vairākās jomās - senlietas un kultūras pieminekļi, karavīru apbedījumi un kara relikvijas. Attiecībā uz kultūras pieminekļiem un senlietām šobrīd pastāvošā kārtība ir gana skaidra - arheoloģiskā kultūras pieminekļa, tas ir, pilskalna vai senkapu teritorijā un 500 metru aizsargjoslā ap to, augsnes virskārtu traucēt nedrīkst. Par to draud sods. Ja kādā vietā, kas nav kultūras piemineklis, tiek uzieta senlieta, par to desmit dienu laikā ir jāziņo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai (VKPAI), lai tā var vietu izpētīt, pirms tā izrakņāta. VKPAI Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja Sandra Zirne uzsver: «Atradēja slavu neviens negrasās noliegt, un pirmo atrasto lietu nekad neviens nekonfiscē.»
Viņa gan piebilst, ka mantrači inspekcijai parasti neziņojot par saviem atradumiem, līdz ar to informācija līdz inspekcijai parasti nonāk tikai tad, kad vieta jau «maksimāli iztīrīta» no senlietām. Tādēļ, lai nostiprinātu pieminekļu aizsardzību, VKPAI ir sagatavojusi vairākas likuma izmaiņas, ar kurām iepazīstināta atbildīgā Saeimas komisija. Tās paredz, ka, pirmkārt, visas arheoloģiskās senlietas būtu valsts īpašums un nevarētu tikt definētas kā apslēptā manta, un, otrkārt, paredzēts noteikt konkrētu naudas sodu par neziņošanu, kāds līdz šim nebija paredzēts.
Ņem pie dziesmas
Kara apbedījumi savukārt neskaitās kultūras pieminekļi, turklāt to izrakšanu juridiski ir grūti definēt kā kapu apgānīšanu, tādēļ gan krievu, gan vācu puses Latvijai par to ir aizrādījušas, norāda T. Ešmits.
«Ir mēģināts ierosināt krimināllietas, piemēram, pirms četriem gadiem cilvēks bija atracis piecus kapus, savācis žetonus. Policija ierosināja lietu, atrada pierādījumus - bija atstāta pudele ar racēja pirkstu nospiedumiem. Uzgāja to cilvēku, viņš žetonus atdeva, bet ar to arī lieta beidzās. Līdz tiesai novest nevarēja,» atzīst BKK valdes loceklis Arnis Āboltiņš.
Tādēļ šobrīd Aizsardzības ministrijā top likums Par kara upuru apbedījumiem, kas jau izgājis valsts sekretāru sanāksmi un decembrī varētu nokļūt Saeimā. Tas kara apbedījumiem varētu noteikt līdzīgu aizsardzības līmeni kā kultūras pieminekļiem, piemēram, par to atrašanu desmit dienu laikā būs jāziņo atbildīgajām institūcijām. T. Ešmits norāda, ka «normālie» racēji jau tagad strādājot tā, it kā likums būtu spēkā.
Racēji un maluracēji
Trešā joma ir jautājums par kara relikvijām, kas nav uzietas kopā ar kauliem. T. Ešmits uzskata, ka šī joma būtu jāsakārto, līdzīgi kā tas jau izdarīts faktiski visās kaimiņvalstīs, bet pilnībā relikviju meklēšanu diez vai varētu aizliegt. «Arī Krievijā, kur gan ir sava specifika, tos zēnus ņem pie dziesmas un stiepj uz tiesu tīri par to, ka bez atļaujas vazājas pa pļavu ar metāla detektoru. Savukārt viscilvēcīgākais variants ir Lielbritānijā, kur ir noteiktas teritorijas, kurās drīkst darboties, cik uziet,» viņš skaidro.
Līdzīgu ideju aizstāv arī oficiāli reģistrētā meklētāju vienība Brālība, kas nodarbojas gan ar kareivju pārapbedīšanu, gan relikviju meklēšanu. Viņu galvenais uzstādījums ir, ka meklētāju biedrībām tāpat kā, piemēram, mednieku klubiem, vajadzētu ieviest licencēšanu. «Ir mednieki, kuri ir licencēti, un ir malumednieki. Nevar visus medniekus dažu negodīgo dēļ saukt par malumedniekiem. Tas pats būtu ar racējiem,» uzsver vienības vadītājs Jurijs Teteris.
Viņaprāt, tādā veidā pašas meklētāju vienības būtu vairāk ieinteresētas kontrolēt, ko dara to biedri, lai nezaudētu licences. Arī valstij būtu labums, jo par licencēm varētu iekasēt naudu un to izmantot kultūras pieminekļu sakopšanai, piemēram, uzstādot informatīvas zīmes, ka «te ir kultūras piemineklis, rakt ir aizliegts». «Tie, kas tā pa roku galam ar to nodarbojas, iet uz mežu to barbariski izzagt, tādā veidā atsijātos. Viņi jau ne tikai laupa, bet apdraud kā sevi, tā citus. Piemēram, mūsu forumos ir slavens attēls - starp bērna rotaļlietām nolikta nesprāgusi mīna un uzrakstīts jautājums - kas tas tāds ir, un cik par to var dabūt? Normāli licencēti meklētāji būtu apmācīti, ka, atrodot mīnu, uzreiz jāzvana sapieriem, nevis jānes tā mājās,» viņš saka.
Vienības biedrs Jānis savukārt piebilst, ka ir jau iespējams arī pilnīgs aizliegums, piemēram, Zvārdē, kur savulaik bijis Krievijas armijas poligons, vietējā pašvaldība rakšanu ir aizliegusi, jo krāsaino metālu meklētāji esot visu rajonu izrakņājuši. Jautājums esot tikai, kas to īstenos. «Zvārdē kā parādies ar detektoru, tā 200 latu sods. Bet, ja ko tādu attiecinātu uz visu Latviju, vai tiešām jūs domājat, ka policijai nav nekā svarīgāka ko darīt, kā braukāt pa brikšņiem un skatīties, vai tur kāds ar detektoru nekulstas?» viņš jautā.
Jau 20 krimināllietu
S. Zirne gan par šo ideju ir skeptiska. Viņa norāda, ka informatīvas zīmes būtu runga ar diviem galiem: «Arheoloģiskie pieminekļi var būt mazapdzīvotās teritorijās, pieliekot tādās vietās zīmi, mēs tikai papildus norādīsim, ka te kaut ko var izrakt. Šobrīd policijai jau ir nodotas vairāk nekā 20 lietas par mantraču nodarītajiem postījumiem arheoloģiskajos pieminekļos, turklāt arī tajos, kur ir informatīvā norāde,» viņa uzsver.
VKPAI Arheoloģijas un vēstures daļas vadītāja atzīst, ka ideja par meklētāju licencēšanu pirmajā acu uzmetienā skan labi. Piemēram, Igaunijā līdzīga sistēma jau pastāvot, kur vietējie arheologi apmācot amatierus, kā pareizi rīkoties. Tomēr arī tur sistēma nedarbojas ideāli - licencējušies ir tikai aptuveni 50 racēju, bet «melno» kārtā joprojām turpina darboties aptuveni desmitreiz vairāk. «Ja grib godīgi apzināt arheoloģiskās vietas, nevis tikai meklēt mantu, lai raksta projektus un darbojas profesionālu arheologu pārraudzībā,» viņa paliek nelokāma.