c. vadībā. Savukārt mēs nodibinājām Baltijas deputātu starprepublikānisko grupu, kas regulāri tikās Lietuvas vēstniecībā vai viesnīcā Moskva, kur tika izstrādāta taktika un stratēģija nākamās dienas sēdēm Kremlī par to, kad balsot un kā balsot, kad nepiedalīties un kad iet ārā no sēžu zāles - balsot ar «kājām». Šī darbība un stratēģija pilnībā atbilda mūsu valstu tautas atbrīvošanās kustību organizāciju (Tautas fronte, Sajūdis, Rahvarinne) un Augstāko Padomju politiskajiem uzstādījumiem. (Visa mūsu darbība izrietēja no 1989. gada 31. maija Aicinājuma par Latvijas pilnīgu neatkarību un vēlāk - no 1990. gada 4. maija Augstākās Padomes Neatkarības deklarācijas, kas paredzēja pārejas periodu.) Mēs kā no tribīnes, tā neformālās sarunās skaidrojām šos dokumentus gan PSRS vadītājiem, gan citu republiku deputātiem, gan ārvalstu diplomātiem, kuri mūs regulāri aicināja uz pieņemšanām PSRS Tautas deputātu statusā. Regulāri nesām Kremlī un vestibilā izvietojām Latvijas Tautas frontes avīzi Atmoda krievu valodā, Krievijas - Latvijas 1920. gada Miera līguma un citu dokumentu tekstus. Kremļa garie galdi bija raibi no nacionālo republiku dumpīgajiem izdevumiem, garām tiem aiziet nevarēja, jo deputātu ceļi uz ēdnīcu un arī labierīcībām veda gar šiem «propagandas galdiem». Neviens no drošības vīriem nedrīkstēja mums liegt izplatīt šādu propagandu - PSRS konstitūcija patiešām toreiz garantēja deputātu imunitāti. Nekas tāds Padomju Savienībā līdz šim nebija novērots un nenotiek arī tagad Krievijā.
Ļoti efektīgi pasaulē izplatījās Tautas frontes idejas pēc mūsu spilgtāko deputātu uzstāšanās - kad tribīni pameta Vulfsons, Bojārs, Gorbunovs, Ivāns, pasaules ziņu aģentūru un preses izdevumu reportieri burtiski lenca viņus un aicināja ārā no zāles, lai intervētu. Reiz, kad 1990. gada vasarā Maskavā kārtējo reizi ieradās ASV senatori, viens no viņiem - Sems Nāns - lūdza Baltijas pārstāvjus izskaidrot, ko mēs īsti no Gorbačova gribot... Es nolēmu būt tēlains un teicu, ka pasaulē ir tādi kaktusi, kas uzzied tikai divas reizes gadsimtā, un Baltijas tautas ir tādi kaktusi, kas nu grib otrreiz uzziedēt. Sems Nāns, nekā par mani nezinot, izsaucās -«Tu jau runā kā tāds dzejnieks!».
Amerikāņu vēstniecībā atskanēja draudzīgi smiekli, jo amerikāņu diplomāti zināja, ka esmu dzejnieks.
***
Bijušais politieslodzītais un domātājs dzejnieks Knuts Skujenieks ir atļāvies izteikties pilnīgi suverēni un bez konjunktūras, jo viņš ir patiesi brīvs cilvēks: ...Latvijas neatkarības liktenis neizšķīrās ne uz barikādēm, ne Baltijas ceļā, bet Maskavas Augstākās Padomes sesijā (te dzejnieks domājis PSRS Tautas deputātu kongresus un Augstākās Padomes sesijas - J. P.). ...Tā bija ārkārtīgi smaga, dramatiska cīņa. Katrai no Baltijas valstīm tur bija sava kompetence, kas bija savstarpēji saskaņota. Par neatkarību cīnījās igauņu ekonomisti, latviešu juristi, un varbūt lietuviešu komunisti pat izrādījās viens no lielākajiem spēkiem, jo viņi izdarīja vislielāko apgrēcību, kādu toreiz varēja izdarīt - pasludināja neatkarīgu Lietuvas kompartiju. Viss tika izlemts tur. Mēs šeit tikai vēlreiz apliecinājām savu gribu. (LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, Rīga, 2010.)
* * *
Jāuzsver tā laika divdomīgums. Gan PSRS, gan ASV (un Rietumi vispār) rīkojās divdomības un kompromisa zīmē, kurā tika aizvadīti septiņi perestroikas gadi. Antipārbūves spēki 1990. gadā apzinājās, ka PSKP ģenerālsekretārs vairs nav nekāds noteicējs, kādi bija viņa priekšteči, bet Gorbačova jauno amatu - PSRS prezidents - kopš 1990. gada jūnija sāka dublēt lielākās savienotās republikas Krievijas PFSR prezidents Boriss Jeļcins. Es biju klāt Kremlī, kad pēc Jeļcina zvēresta nodošanas Gorbačovs, nespēdams slēpt izmisumu un apjukumu, apsveica jauno kolēģi ar vārdiem - «Izrādās, nu mums ir divi prezidenti». Īstenībā Jeļcins un Krievija ar šo soli Gorbačova pārvaldībā nebija atstājuši pat ģimenes dārziņu pārējās 14 republikās, kurās nu jau bija pašiem savi nacionālie līderi, bet Baltijā - pašpasludināta neatkarība. Gorbačovam, kurš visu šo politiku bija sācis, atlika būt par prezidentu Maskavas Kremļa arhitektūras pieminekļu teritorijai un PSRS vadības aparāta nomenklatūrai. It kā Vatikāna situācija, bet Vatikānam ir ietekme pasaulē, Kremlim vairs nebija nekā. Tik vien kā gūstā saņemtais Mihails Gorbačovs. Divdomīgi traģiska ir Gorbačova un Jeļcina nevēlēšanās apvienoties. Tanī pašā laikā antipārbūves spēki 1990. gada beigās, kas pārstāvēja ģeneralitāti, militāri rūpniecisko kompleksu un drošības iestādes, vēlējās atriebties par visu - gan par satelītvalstu zaudēšanu Austrumeiropā (īpaši par spožāko pērli impērijas vainagā - Vācijas Demokrātisko Republiku), gan par cenšanos ieviest tirgus ekonomiku, ko nekompetences dēļ PSRS vadītāji tomēr nespēja izdarīt, gan par divvaldības izveidošanos (valdīja apjukums - kuram prezidentam paklausīt?), gan par centieniem pārdot Rietumiem katru politisku piekāpšanos par lielu finansiālu atlīdzību, bet nesaņemot pretim tik daudz, lai paildzinātu režīma mūžu, gan par Gorbačova divdomīgajiem centieniem vadīt gan pozīciju, gan opozīciju...
* * *
Divdomīgumam bija jābeidzas. Pienāca militārais apvērsums 1991. gada augustā. Neieslīgstot tās dramatiskās nedēļas apcerēs, kad pirmdien (19. augusts) es speciāli no Rīgas atgriezos Maskavā, lai būtu klāt pučā. Ar tūkstošiem maskaviešu un kolēģi Andreju Eizānu uz savu roku stāvējām pie Krievijas Baltā nama, bet jau sestdien (24. augusts) kopā ar Anatoliju Gorbunovu un citiem (visi tautfrontieši - Ilmārs Bišers, Vladlens Dozorcevs, Ojārs Kehris, Jānis Dinevičs, Einārs Cilinskis) iegājām pa Borisa Jeļcina kabineta durvīm, lai (iepriekš nenojauzdami) saņemtu Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas prezidenta Dekrētu par Latvijas valstiskās neatkarības atzīšanu. Viss notika viena noplēšamā kalendāra nedēļas laikā.
Pēc baltiešu parauga (to atzina maskavieši) ceļas barikādes ap Balto namu, Boriss Jeļcins stāv uz viena no tankiem, kas pārgājuši Krievijas prezidenta pusē, Mstislavs Rostropovičs bez vīzas atlido no Parīzes un ar čellu stājas blakus vīriem, kam rokās ieroči, nošaujas Boriss Pugo, Mihails Gorbačovs un viņa ģimene tiek atvesta no gūsta Krimā, Krievijas prezidents publiski aizliedz Krievijas Komunistisko partiju... Tiek apgāzts Fēliksa Dzeržinska piemineklis, bet uz Kaļiņina pieminekļa kāds ar žoga krāsu uzrakstījis «Durak». Gorbunovs, Marina Kosteņecka, Andrejs Eizāns, mēs visi, kas esam Maskavā, piedalāmies bērēs, kad tūkstošiem ļaužu atvadās no bojā gājušajiem jauniešiem.
Maskavā dvako pēc ugunskuru dūmiem, augusta saulē kūstoša asfalta, arbūziem un benzīna tvaikiem... Baltajā namā jeb Krievijas Augstākajā Padomē revolūcijas smaka - pretim veļas cigarešu un degvīna vilnis.
* * *
Esmu gandarīts, ka PSRS Tautas deputātu Ārkārtas kongresā 1991. gada 2. septembrī pulksten 14.50 varu teikt un no tribīnes tieši Gorbačovam rokās ielikt šādu runu: «Godājamais Republiku Savienības Prezident, augstā parlamenta sapulce! Neatkarīgas valsts - Latvijas Republikas - vārdā es kā savas valsts valdības pārstāvis noliecu galvu Krievijas priekšā, Krievijas tautas priekšā, Prezidenta Borisa Jeļcina priekšā, kurš izglāba pasauli, demokrātiju un mūsu bērnu nākotni. Atbalstot demokrātus, kuri ir gatavi pieņemt izšķirošus lēmumus, vēloties radikāli nodibināt draudzīgas attiecības starp Latviju un jauno Savienību, balstoties uz tiesiskiem dokumentiem, Latvijas Augstākās Padomes un Latvijas tautas vispārējās aptaujas rezultātiem, es iesniedzu Tautas deputātu, kas ievēlēti no Latvijas 1989. gadā, Aicinājumu PSRS Prezidentam, kurā teikts: Godājamais Mihail Sergejevič! Mēs, PSRS Tautas deputāti, kas ievēlēti no Latvijas 1989. gadā, vēršamies pie Jums ar priekšlikumu nekavējoties izdot prezidenta Dekrētu par Latvijas Republikas - pilntiesīga starptautisko tiesību subjekta līdz 1940. gadam - neatkarības atzīšanu. Pozitīvs šī jautājuma risinājums būtu drošs garants labām savstarpējām attiecībām starp Latvijas Republiku un veidojamo Savienību. Nobeigumā atļaujiet vēlreiz apstiprināt, ka šajā Kongresā viss deputātu korpuss no Latvijas atbalstīs visus demokrātus visās republikās.»
* * *
2. septembrī, nesagaidījis nekādu rīcību no Gorbačova Baltijas sakarā un aizvainots pat par Īslandes aizsteigšanos priekšā Amerikai, Bušs neiztur un zvana uz Rīgu (tieši Gorbunovam), Viļņu, Tallinu. Telefona sarunā tiek vēstīts par trīs Baltijas valstu neatkarības atzīšanu.
6. septembrī kopā ar Jāni Dineviču ieejam PSRS jaunizveidotās Valsts Padomes kabinetā, un Mihails Gorbočovs mums pasniedz dokumentu par Latvijas valsts atzīšanu.
10. septembrī Maskavā sapulcējas visas Eiropas, kā arī ASV un Kanādas ārlietu ministri. Te notiek Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (vēlāk - organizācija - J. P.) forums.
No Rīgas atlido Latvijas Republikas ārlietu ministrs Jānis Jurkāns, un viņu pavada PBLA priekšsēdētājs Gunārs Meierovics. Mūs, Latviju, uzņem pirmajā starptautiskajā organizācijā - EDSA. Tas notiek nepilnu gadu pēc Jurkāna un Lietuvas un Igaunijas ārlietu ministru izraidīšanas no šīs organizācijas apspriedes Parīzē.
* * *
Tautas fronte savu uzdevumu ir izpildījusi. Vai toreiz nevajadzēja nolikt pilnvaras un pašlikvidēties? Atjaunot valsti ir viens uzdevums, vadīt to - pavisam kas cits...
5. Saeimas vēlēšanās LTF zaudēja pilnīgi. Bet bija noiets nozīmīgs ceļš Latvijas vēsturē.