Centrāleiropa un Austrumeiropa nekad nav bijusi tikai labējo un kreiso diktatūru, etnocentrisma un ksenofobijas, pastāvīgu un iesaldētu konfliktu vieta, kā daži tagad to kariķē. Tā bija arī vieta, kur dzimis garīgais mantojums, domātāji un mākslinieki, kur radies specifisks radošuma veids un jēgas meklējumi līdzās pragmatiskām sarunām ar ikdienas dzīvi.
1989.gadā reģiona tautas, «atgriežoties Eiropā», atnesa līdzi savu dažādību un bagātību, savu sparu, noslēpumus un atmiņas, savas vecās un jaunās ilgas un cerības. Tās atnesa mācību, ka pāreja no slēgtas uz atklātu sabiedrību ir gan iespējama, gan arī ārkārtīgi grūta.
Kā kādreiz rakstīja Tomass Manns: «Brīvība ir sarežģītāka nekā vara.» Brīvība maina izvēles un individuālās un kolektīvās atbildības ietvarus un būtību. Tā izceļ kontrastu starp iniciatīvu un apātiju, uzņēmību un paklausību, konkurenci un pilnīgu atkarību no valsts, kas iemieso sava veida nesatricināmu likteni. Tāpat kā soli pa solim jāiepazīst verdzība, lai pārdzīvotu tās teroru un viltības, tā arī brīvība jāiepazīst, lai stātos pretī tās riskiem un iespējām.
Uz šīs mainīgās robežas starp veco un jauno cilvēki visvairāk alka pēc tā, kas viņiem nekad nebija bijis: pēc domas un izteiksmes brīvības, informācijas, tas ir, līdzekļiem, kas ļauj debatēt un definēt pašiem savu laimi.
Berlīnes mūra krišana un Vācijas atkalapvienošanās, ko pārsteidzošā kārtā pieņēma Mihails Gorbačovs, nozīmēja tūlītēju un tiešu atbalstu Austrumvācijas institūciju un ekonomikas atjaunošanai. Tomēr pat Vācijā situācija ne tuvu nebija ideāla, jo daudzi «austrumnieki» nebija apmierināti ar savu šķietami otršķirīgo statusu, bet daudzi «rietumnieki» bija sašutuši par aneksijas finansiālo nastu.
Citviet pārmaiņa izrādījās daudz sarežģītāka. Daudzas jaunās postkomunistiskās sabiedrības, kuras bija pārņēmusi atriebības kāre, aizvainojums un klaja cīņa par varu un statusu, kļuva par agresīva nacionālisma perēkli. Etnocentrisms, ksenofobija un antisemītisms zēla un plauka līdz ar korupciju, draugu būšanu, liekulību un oportūnismu. Postkomunistiskie masu nemieri noveda pie Padomju Savienības sairšanas un Čehoslovākijas sadalīšanās, uzkurināja Dienvidslāvijas karus un etniskās zvērības un radīja autoritāro varu un impērisko revanšismu Krievijā.
Šajā haotiskajā brīvībā pēkšņi atklāti noslēpumi izpostīja ģimenes un draudzības saites, un vispārējo kopības sajūtu, tā satricināja sociālo stabilitāti, lai cik nedroša vai viltota tā bija. Tā dažreiz pat aizstāja veco liekulību un oportūnismu ar jaunu, jo daudzi bijušie ierēdņi un slepenpolicijas darbinieki turpināja dzīvot zaļi.
Publiskajās debatēs visā Austrumeiropā drīz parādījās sīva konfrontācija starp divām slēptām atmiņām - atmiņām par holokaustu un atmiņām par komunistisko teroru un noziegumiem. Sākās muļķīga konkurence starp diviem murgiem - holokaustu un gulagu, totalitāro nacismu un totalitāro komunismu.
Nenovēršami radās vecās un jaunās klišejas. Rumānijā daži vadošie intelektuāļi publiski nosodīja tā dēvēto ebreju monopolu uz ciešanām - daļu no «starptautiskās sazvērestības», kas vēlreiz bija sasniegusi teritoriju starp Donavu un Karpatiem.
Bēdīgi slavenajās 1998.gada Valzera debatēs Vācijā par «neciešamo» veidu, kādā vācieši tika attēloti pēc holokausta, es ierosināju, lai katra valsts papildina savus varonības pieminekļus ar kauna pieminekļiem, kas atgādinātu par citām valstīm, citām tautām un arī pašu tautai nodarīto ļaunumu. Desmit gadus vēlāk šis priekšlikums joprojām šķiet nozīmīgs. Vai pieminekļi kaunam nebūtu tikpat pamācoši, ja ne vēl vairāk, cik pieminekļi varonībai?
Kaut arī šķita, ka uzņemšana Eiropas Savienībā ir pavilkusi svītru zem postkomunisma perioda (vismaz Centrāleiropā un Austrumeiropā), 1989.gada pārrāvums neiezīmēja cilvēku perfektas sadarbības ēras sākumu cilvēku labā. Taču tas netraucēja dažiem pasludināt, ka liberālā kapitālisma triumfs nozīmējot ideoloģiskās cīņas - tātad arī Vēstures - beigas.
Ir vajadzīga liela iztēles, optimisma vai vienkāršas muļķības deva, lai ticētu, ka mūsu līdzcilvēki jebkad dzīvos ārpus vēstures un ideoloģijas. Kā to pierādīja 2001.gada 11.septembra reliģiskie teroristi, cilvēku stāsts un cilvēces vēsture turpinās tāpat kā iepriekš - caur idejām un konfliktiem, caur absolūtās laimes projektiem, caur nežēlību un katastrofām, revolūcijām un atdzimšanu.
Un liberālais kapitālisms pats - ar saviem viduvējiem politiskajiem līderiem un karikatūrai līdzīgajām publiskajām runām - ir kļuvis par sliktu absolūtā ideāla reklāmu. Tik tiešām tagad daži domā, vai nesenā finanšu krīze nav nodarījusi liberālajam kapitālismam to pašu, ko Berlīnes mūra krišana nodarīja komunismam.
Vieš bailes līdzība starp daudzu ekonomistu naivo premisu par perfekti racionālu tirgu un zinātniskā sociālisma «dialektisko materiālismu». Nolaupot «racionalitāti» cerībā, ka cilvēku izturēšanos var prognozēt (un tādējādi potenciāli arī kontrolēt), mūsdienu augstprātīgais ekonomistu, baņķieru un birokrātu ģenerālštābs ir kompromitējis ne tikai sevi, bet arī pamatpriekšstatu par brīvību.
Mums nav reālas alternatīvas tirgum, tāpat kā mums nav reālas alternatīvas brīvībai. Neviens no tirgus ekonomiku defektiem vai trūkumiem nav tik slikts, cik pret to vērstās zāles. Taču, tāpat kā katrs individuālās un kolektīvās brīvības akts apdraudēja «reālo sociālismu», tā arī mums jāatzīst, ka cilvēku brīvība - radošuma emancipācija - nozīmē noteiktības beigas.
Šī neskaidrība nevājina liberālo kapitālismu, gluži pretēji - tā ir sistēmas galvenais spēka avots. Taču tas neattiecas uz to, ko ekonomisti var zināt par cilvēka izturēšanos un tirgu. Šajā ziņā vissvarīgākā 1989.gada un tā seku mācība ir tā, ka sabiedrības evolūciju nekad nevar perfekti pareģot. Neraugoties uz lielajām grūtībām un spriedzi, mūsdienu postkomunistiskais kapitālisms tomēr ir labāks par vakardienas deģenerējušos un tirānisko «reālo sociālismu».
*Normans Manea - rumāņu rakstnieks un esejists, Barda koledžas pasniedzējs, nesen apbalvots ar Francijas Goda Leģiona ordeni
Publicēts sadarbībā ar Project Syndicate/Institute for Human Sciences