.. Bet pēdējā modernā aplamība ir tālu no šedevra - atmaskotās Abigailas pašnāvības. Saskaņā ar libretu viņa noindējas. Žagara izrādē - kā bulta metas labās puses kulisēs, kur acīmredzot metas zem metro vilciena. Tāds noslēgums liek atstāt zāli nevis mūzikas radītajā satricinājumā, bet tikai pasmejoties: par ko gan to Annu Kareņinu? Tādējādi režisors nav izbēdzis tieši no banāliem šabloniem.» (Domāta atsauce uz izrādes programmiņā publicēto A. Žagara izteikumu: «Es negribēju, lai skatītājs ieraudzītu skaistu «vampuku» (banālu šablonu). Es vēlos izsaukt skatītājā personiskas asociācijas... lai viņš neaizietu no izrādes vienaldzīgs.»)
Par ko gan to Annu Kareņinu?
«Bet kas galu galā izrādē ir par varu? Taču nekā īpaša, kaut kas ar dakšām ūdenī, lai gan opera ir uzrakstīta tieši par to. Liktos, ka varētu spilgti izskanēt diktatora nožēla pazemotās tautas priekšā. Bet nē - nogrimusi kaut kur notikumu virpulī. (..) Ķerties mūsu laikos pie izrādes par varu un neizkliegt kaut ko ļoti būtisku - ir slinkums un mazdūšība. Tāpēc jaunais Nabuko iznācis kā vienkārši garlaicīga ģimenes drāma kora fonā, kurš ietērpts ar baltiešu leģendāro gaumi.»
Bet vai Mihailova teātrī bija balle?
«Andreja Žagara iestudējums ir tieši tas, pilnīgi vieglprātīgās režisora vienaldzības tips, no kura dvēselē nekļūst smagi ap sirdi un negribas spert pērkonus un zibeņus, taču tas uzvēdī nāves garlaicību un tukšumu. Pēc tam kad priekškars ir aizvēries pēdējo reizi, jūs smagas nogulsnes sirdī nejutīsiet, taču dosieties prom no šī iestudējuma pilnībā vīlušies. Kāpēc? Tāpēc ka tā abstraktā, absolūti sadomātā «taisnleņķu», nokrāsās un faktūrās mainīgu drapēriju scenogrāfija un kliedzoši operetiskie kostīmi, kuri negaidot nosūta uz sīkburžuāzisko NEPa laiku, un mākslotās solistu «mīlas» ainas ir piepildīti ar rafinētu antiteatrālismu. Par visu šo «dzērveņu morsu» atbildību ar režisoru dala mākslinieks scenogrāfs Andris Freibergs un kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka. (..) Lai kā nosauktu šo Mihailova teātra produkciju, tai ir tālu no jelkādiem mākslinieciskiem atklājumiem.
«Un no visa tā kļūst operas žēl. ...un žēl arī «lielvalsts», kura (ne tikai Mihailova teātrī) pieņem uz savām skatuvēm līdzīgus pseidorežisorus (gore - režisserov).»
Nacionālais eposs parādīts kaunpilni
«Viņš ir parādīts kā militārists čečenu karos. Apbruņots ar smagiem automātiskajiem ieročiem, lai cīnītos pa Krieviju ar dažām «barbariskām ordām» no Austrumiem - aiz viduslaiku stila latu žogiem tas izskatās kā Nacionālās operas iestudējums sociālistiskās 80. gadu Austrumeiropas vidē.»
Lai ilustrētu juteklisko (baudkāro) dzīvi aizmugurē, režisors Andrejs Žagars novieto saunā meičas, kas tērptas bikini un zeķturos zem kažokādas jakām. Vispār Krievijā ir ziema: snieg, snieg un snieg. Tas viss ir dekoratīvi - un nav ne smieklīgi, ne ironiski. Ja, no otras puses, barbaru virzīšanās tiek parādīta ar kamieļiem, arī tas neatklāj šīs operas gaisotni. Un noteikti ne zināšanas.
Kņaza Igora versija - neēdami salāti
«Iestudējot A. Borodina operu, Žagars izveidojis vienu no vājākajiem Esenes operas iestudējumiem ilgākā laika periodā. Ainas izskatās kā paņemtas no iedomātas lego pasaules.»
Bravo dziedātājiem, bet ne režisoram
Ilgstošus un sirsnīgus aplausus un skaļus «bravo» kliedzienus vokālajiem interpretiem, bet lielu daudzumu «bū»... režisoram veltīja skatītāji Zagrebā Horvātijas Nacionālajā teātrī pēc Verdi operas Trubadūrs pirmizrādes eklektiskajā latvieša Andreja Žagara lasījumā, kas tapis sadarbībā ar Klāgenfurtes pilsētas teātrī.