Turklāt ir uzņēmumi, kuri skolēnus nodarbina arī bez Nodarbinātības valsts aģentūras atbalsta. Pašiem skolēniem tā ir iespēja iepazīt sevi interesējošo jomu vai arī vienkārši nopelnīt pirmo algu. Daži gan atzīst, ka sapratuši, ko turpmāk nekad negribētu darīt. Diena devās pie skolēniem uz Starptautisko lidostu Rīga un uzņēmumu Latvijas piens.
Joma, kas interesē
Gaidot lidostā skolēnus, kuri ir gatavi stāstīt par savu pieredzi, vēroju notiekošo - visapkārt tekalē lidostas darbinieki, visi atbilstošā apģērbā un, šķiet, pilnībā iederas vidē. Tikai tad, kad norunātajā laikā pie manis atnāk skolēnu bariņš, pamanu, ka to starpā ir manis novērotie lidostas darbinieki. Formās un pildot savus darba pienākumus - no malas nemaz nepateiksi, ka tie ir skolas vecuma bērni. Viena no viņiem ir Daniela Bergmane, kura strādā Pasažieru apkalpošanas nodaļā. 17 gadu vecā meitene vasarā strādā jau trešo gadu, taču darba specifika krietni atšķīrusies. Toreiz pienākumi bija saistīti ar teritorijas labiekārtošanu, taču šogad bijis konkrēts mērķis - darbs lidostā. Kopš bērnības Danielu interesējusi šī joma, kā arī dzīvesvietai bijusi sava loma - Mārupē zemu lidojošas lidmašīnas nav nekas neparasts.
Iemesls, kāpēc meitene vispār ir nolēmusi strādāt vasarā, ir vienkāršs - ļoti neērti ir jautāt naudu vecākiem. Tāpat nozīmīga ir pieredze konkrētajā uzņēmumā, jo arī karjeru nākotnē Daniela vēlas saistīt ar aviāciju. Atrasta pat skola ārzemēs, kurā izvēlēto profesiju apgūt.
Darbu lidostā gan iegūt kaut uz mēnesi nav bijis viegli - jāiztur bija atlase, un, kā Dienai norāda Starptautiskās lidostas Rīga personāla projektu vadītāja Sanita Šaitere, pieteikumu skaits bijis liels. Ierasti lidosta ir viens no populārākajiem uzņēmumiem skolēnu vidū. Taču arī savas specifikas dēļ pretendentiem jāatbilst vairākiem kritērijiem, piemēram, jābūt latviešu, angļu un krievu valodas zināšanām.
Šajās dienās Danielai gan rit pēdējās darba stundas, jo skolēni darbā tiek pieņemti vien uz mēnesi. Taču arī darbs nav bijis nemaz tik viegls. Viņas ikdiena paiet, līmējot bagāžas uzlīmes, konsultējot pasažierus un datorā ievadot nākamās dienas reisus. Citreiz arī aģenti paņemot viņu līdzi uz iekāpšanu lidmašīnā, kur Danielas uzdevums ir sniegt informāciju pasažieriem par viņu bagāžu.
Jautāta, cik liela tad būs viņas nopelnītā alga, meitene atbild profesionāli: «Šādu informāciju nedrīkstu izpaust.» Algas izlietošanas mērķi gan Daniela neslēpj - braucienam uz Bulgāriju, kas ieplānots šajā vasarā.
Kopā ar Danielu jūnijā lidostā strādā vēl 25 skolēni, no kuriem Diena vēl satiek 17 gadu veco Ričardu Jurkjānu, kurš ir palīgs Autostāvvietu un bagāžas glabātuves nodaļā, un 15 gadu veco Teodoru Šveicu, kuram ir iespēja strādāt Aviācijas drošības nodaļā. Ričardam darbs lidostā nav nekas jauns, jo strādājis tur arī pērn. Turklāt lidostā strādā arī viņa mamma. Savukārt Teodors strādā pirmo gadu, jo iepriekš to nav ļāvis likums. Viņš sarunā steidz norādīt, ka šīs ir prestižs darbs, turklāt viņš strādā ļoti atbildīgā nodaļā.
Lai gan rīt ir jauniešu pēdējā darbdiena lidostā, jau parīt darbu sāks citi 26 skolēni. S. Šaitere cer, ka kāds no šiem skolēniem arī nākotnē strādās lidostā.
Noliktavā vairs nekad
Pēc ciemošanās lidostā kāpjam mašīnā un dodamies uz Jelgavu - Latvijas piena rūpnīcu. Tur šomēnes strādā trīs skolnieces, jo, pēc uzņēmuma domām, labāk darbu piedāvāt mazākam cilvēku lokam, bet tajā pašā laikā daudz rūpīgāk iepazīstināt ar uzņēmuma darbību. Kā Dienai norāda SIA Latvijas piens zīmolu vadītāja Alise Birzniece, meitenes dara to pašu darbu, ko uzņēmuma darbinieki.
Tik viegli gan tikt klāt skolniecēm nevar - jāuzvelk speciāls tērps, bahilas, jāapsedz mati, un jādezinficē rokas. Turklāt mums iesaka nemaz nevilkt nost virsjakas, jo darba telpā ir ļoti vēss. Patiesi - meitenes strādā vairākos džemperos, bet, raiti darbojoties, aukstums neesot jūtams. Turklāt darba ir daudz, un pat intervijas laikā meitenes turpina strādāt. Šobrīd darbs ir pakošanas cehā, viņu uzdevums ir līmēt produktiem etiķetes. To pašu līdztekus dara citi uzņēmuma darbinieki, un neviens nesaka, ka darbs ir viegls - strādāt ir grūti, taču tā ir pamatīga pieredze. Sarunā viena no skolniecēm, Amanda Melne, atzīst, ka nākotnē viņa šāda veida darbu nevēlētos. Labāk izvēlēšoties inženierzinātnes. Turklāt var just, ka meitene ir mērķtiecīga - nopelnīto naudu viņa ieguldīs savā attīstībā, dodoties uz sinhronās slidošanas sacensībām ārzemēs. 17 gadu vecā Amanda gan arī sākumā nav domājusi, ka darbs būs viegls - pirmās dienas pat sāpējuši papēži no ilgās stāvēšanas kājās, bet ar laiku pierasts. Turklāt no gultas viņa kāpj laukā jau sešos no rīta. Meitene gan ir pateicīga par iespēju, tomēr, atbildot uz jautājumu, kādi būs viņas galvenie ieguvumi, nosaka: «Sapratu, ka nekad vairs negribēšu strādāt noliktavā!» Šī pieredze dos stimulu sasniegt savus mērķus.
Amandas kolēģe, 16 gadu vecā Lauma Laurinoviča, gan pret darbu noliktavā ir pozitīvāk noskaņota. Arī nākamvasar viņa ir gatava te turpināt strādāt. Pēc viņas domām, citiem skolēniem Jelgavā bijuši nepatīkamāki darba pienākumi - kāda draudzene strādājusi veterinārā klīnikā, kur bija jāsakopj telpa pēc dzīvniekiem, savukārt citas strādājušas bērnudārzā, kur bērni bijuši kā mežonēni. Tas gan nenozīmējot, ka meitene nav nogurusi, taču darbs grūts esot vairāk morāli nekā fiziski. Arī nākotnē viņa sevi redz strādājam telpās, taču tad jau vadītāja amatā. Viņa gan nezina, cik lielu algu saņems, bet ar vecākiem ir vienošanās, ka daļu ieguldīs savas istabas remontā.
A. Birzniece tikšanās beigās arī piebilst, ka darbs noliktavā skolēniem ir tikai kā pirmā pieredze uzņēmumā, taču parādītas tiek arī citas darbības jomas, lai, piemēram, kā studenti, viņi varētu atgriezties uzņēmumā jau laboratorijās vai ražotnēs.