Kad cilvēks no visas sirds ir ar kaut ko aizrāvies, viņam, atrodot domubiedrus, izdodas radīt pievienoto vērtību: tieši tā ir noticis ar Ināru Slucku un viņas izrādi Zudušo laiku citējot. Režisores mīlestība pret film noir radījusi ne tikai stilīgu formu izrādei, kurā uz ekrāna notiekošais ir asprātīgā dialogā ar reālām skatuves norisēm, bet arī pievienojusi negaidītu «mesidžu» no vecu filmu citātiem sakompilētajam krimiķa sižetam - mākslinieks vienmēr ir drusku traks. Bulgakova Teātra varonis - dramaturgs - rakstot redzēja savus varoņus mazītiņus skraidām pa galdu. Kaspara Zvīguļa scenārists Marks Veilers pats kļūst par savas filmas varoni un vairs neatšķir, kur kino, kur - īstenība (lūk, kur lieliski strādā ekrāna un skatuves kokteilis). Galu galā arī operatora Ulda Janča melnbaltā versija par film noir ar latviešu aktieriem ir aizraujošs detektīvs ar (gan ne viscaur) fascinējošu kadru. Kā teātra mākslas fanei man patīkams pārsteigums ir teju visu Nacionālā teātra aktieru, kā arī Ērika Vilsona spēja atveidot dzīvus, motivētus cilvēkus, saglabājot attiecīgā kino stilistiku žestos, gaitā un runas manierē. Īpaši priecē Kaspars Zvīgulis nobriedušā, kaislīgā, bet ne neirastēniski saburzītā ampluā un Līga Zeļģe, kurai ļoti piestāv šis laikmets un stils. Savukārt tas, ka izrāde nav pilnīgi vienmērīga un tehniski perfekta, - tas dzīvā teātrī no defekta kļūst par efektu. 5 5 5 5 5
Nacionālo teātri gribu apsveikt: tam ir dzimusi talantīga režisore Ināra Slucka, kuras vadībā tapusi īpaši smalka izrāde. Perfekcionisms - varbūt šis vārds vislabāk raksturo Sluckas komandas darbu. Tas panākts ļoti pārdomāti un mērķtiecīgi. Vēstījums par scenāristu Marku Veileru, kurš, rakstot scenāriju filmai, par tās tēliem ir izvēlējies sev pazīstamus cilvēkus, ir konvertēts film noir estētikā. Tās pamatprincips: «kā» allaž ir svarīgāks par «kas». Apbrīnojami, cik konsekventi šiem nosacījumiem ir pakļauta darbība, ļaujot teātra realitātei saplūst ar kinopasauli. Kurš kaut mazliet interesējies par kinomākslu, nevar nepamanīt, cik atbilstīgi noir stilistikai ir veidots gan pats sižets (Ēriks Vilsons, I. Slucka), kad notikumu hronoloģija tiek īpaši sarežģīta, gan skatuviskās (scenogrāfe Kristīne Abika) un filmētās mizanscēnas (operatori Uldis Jancis, Aleksandrs Grebņevs, videomontāža Linda Ģībiete, konsultante Dita Rietuma), kurās jaušama slīpo/vertikālo līniju dominante, gan vecmodīgi skaistie vizuālie tēli vai, piemēram, gaisma, kuru ik pa brīdim nomāc krēsla (Lienīte Slišāne). Itin viss ir aizgājušās mākslas citējums. Tikpat eleganti un organiski pagātnē iekļaujas lomu atveidotāji. Īpaši jāuzteic Kaspara Zvīguļa Veilers. Būtu vieta, varētu nosaukt vairākus kinovaroņus, kuriem viņa tēls ir radniecīgs. Ko lai saka: fascinējoši kādreiz ir bijuši vīrieši...