Izmantojot Siguldas ģeogrāfiskos apstākļus, sacensību organizētāji parūpējās par to, lai šis skrējiens nebūtu «kalnu maratons» tikai nosaukuma pēc. Maršruts izveidots tā, ka vienā kalnā augšup jāskrien pat pa vairākiem lāgiem. Atkarībā no sportistu spējām un rakstura tika piedāvātas trīs distances: 13,9 kilometri ar kāpumu summu 580 metru, 34,2 kilometri ar kāpumu summu 1400 metru un 54,5 kilometri ar kāpumu summu 2150 metru.
Stāvot Siguldas Svētku laukuma kalna augšā un skatoties, kā dalībnieki uz spēku izsīkumu robežas, stiegot dubļos, mēģina uzrāpties augšup, protams, daudz skrējēju redzēt nevar - pārsvarā cilvēki kāpj, taču sportiski niknākie pat pēc pievarētiem 50 kilometriem arī pēdējo kāpumu cenšas paveikt pēc vislabākās sirdsapziņas un iespējami ātrāk. Var redzēt, ka ne visiem dalībniekiem svarīgs ir rezultāts. Dažs, uzrāpjoties pēdējā kalnā, vēl pasēž uz soliņa pāris minūšu un bauda brīnišķīgo skatu, kas no Svētku laukuma paveras uz Gaujas senleju, un tikai pēc pāris minūšu atpūtas nosoļo pēdējos desmit metrus līdz finišam. Citi pat sagaida savus partnerus un iesoļo finišā vienlaikus, sadevušies rokās. «Diemžēl viens no jums tik un tā bija ātrāks. Par piecām sekundes tūkstošdaļām,» ar smaidu sejā pāri finišā sagaida tiesnesis.
Siguldas kalnu maratons ir oficiāli atzīts kā pasaules sarežģītākā kalnu maratona - Ultra-Trail du Mont Blanc (UTMB) - kvalifikācijas skrējiens. Aptuveni 30 Siguldas kalnu maratona dalībnieki ir izmēģinājuši savus spēkus arī skrējienā apkārt Monblānam, bet daži vēl tikai gatavojas tam. Izanalizējot šī gada maršrutu, UTMB pieprasīja sacensību organizētājiem samazināt dzirdināšanas punktu skaitu trasē, jo kalnu maratonu filozofija pieprasa no dalībniekiem patstāvību. Tāpēc Siguldas kalnu maratona trasē bija tikai divi dzirdināšanas punkti, kurus garākās distances skrējēji trasē apmeklēja piecreiz. Tātad vidēji ik pēc desmit kilometriem dalībnieki varēja iedzert kādu silto dzērienu vai ieēst zupiņu.
Tiesa, nebūt ne katrs izmantoja šo iespēju. Garākās distances uzvarētājs Mārtiņš Puriņš finišā, neskatoties uz milzīgo nogurumu, ātri vien meklēja iespēju iestiprināties, jo bija izsalcis. Mārtiņš sacensībās uzvarēja otro gadu pēc kārtas, viņš cītīgi trenējies visu gadu un nākamgad cer beidzot tikt arī līdz skrējienam apkārt Monblānam. Distances laikā viņam rāva kājas muskuļus krampī, un arī pēc finišēšanas sportists manāmi piekliboja. Tūlīt pat pie uzvarētāja piesteidzās lepnie radinieki un sveica, nekautrējoties arī apskaut dubļos izmirkušo un viscaur slapjo varoni. Kaut šogad dalībniekiem traucēja dubļi un pati trase bija mazliet garāka, Mārtiņš labojis savu pērnā gada rezultātu. «Biju plānojis noskriet vēl labāk,» viņš aizelsies saka finišā. Kā Siguldas maratonā ierasts, distanču uzvarētāji saņem medaļu uzreiz pēc finiša. Turklāt godalgas tiek kaltas turpat uz vietas. Pēdējos gados iesākta tradīcija kalt pa burtam no vārda «Sigulda». Šoreiz laureātiem piešķīra «g» burtu. Sakrāt vārda «Sigulda» visus burtus - liels izaicinājums.
Dalībai īsākajā distancē pieteicās 341 cilvēks, 34 kilometru izaicinājumu pieņēma 138 cilvēki, bet garāko distanci izvēlējās 176 dalībnieki. Sacensību organizētāji teic, ka ne visi pieteikušies patiešām devās trasē, jo dažus atturējis ilgstošais lietus sestdienas rītā, bet citiem tas nebija šķērslis - bija pat tādi, kas tikai sestdienas rītā pieteicās sacīkstēm. Arī Puriņš teic, ka dubļi bija papildu burkāns pieņemt izaicinājumu.
Siguldā skrēja ne tikai latvieši, bet arī ārzemju viesi: no Krievijas, Igaunijas, Lietuvas un arī tālāki ciemiņi. Turklāt izaicinājumu kalnu maratonā saskatīja ne tikai sporta entuziasti, bet arī profesionāli atlēti, piemēram, Londonas olimpisko spēļu dalībnieces Dace Lina (maratons) un Agnese Pastare (soļošana), kā arī triju olimpisko spēļu dalībniece, bijusī soļotāja Anita Liepiņa.