Tuši bija uzaicināts uz filmu festivālu Hantimansijskā, lai prezentētu savu ceļa filmu (road movie) par braucienu no Berlīnes uz Maroku. Divas dienas aizmirsdamies šņabja dzeršanā un festivāla ballītē, viņš tomēr nespēja pārtraukt brīnīties, ka pilsēta, kas «ož pēc naudas» - jauns kino, peldbaseins, skolas, bezmaksas veselības aprūpe -, tajā pašā laikā ir kā izslaucīta no cilvēkiem. Nedaudz painteresējies, viņš uzzināja, ka visu to pilsētai ir «uzsaucis» Yukos - Hodorkovska naftas uzņēmums. Taču nekas vairs neliecināja par Yukos klātbūtni, jo to bija pārņēmusi cita kompānija - mazzināmā Yuganskņeftegaz. Ziņkāres un savādas iedvesmas pārņemts, Tuši, kuram nekad nebija bijis šādas intereses, nolēma taisīt spēlfilmu par Hodorkovski - oligarhu, kurš bija vērsies pret politisko un ekonomisko korupciju, ko pats reiz bija sējis. Rezultāts gan bija dokumentālā filma, jo Hodorkovska īstā dzīve izrādījās intriģējošāka nekā fikcija. «Šis motīvs ir interesants ar savu klasiski grieķisko un šekspīrisko uzstādījumu. Cilvēks, kas sajūtas visuvarens un neaizskarams un beigās krīt no šiem augstumiem,» norāda Tuši. «Hodorkovskis ir ļoti dīvains ciniķa un naiva cilvēka krustojums.» Šo filmu demonstrēja Baltijas dokumentālo filmu forumā Rīgā (7.-11.IX), pēc seansa režisors tikās ar skatītājiem.
Arvo Perts velta simfoniju
Hodorkovski Tuši ataino ar iejūtību - kā atzīst pats režisors. Bijušais oligarhs, kas kļuvis par disidentu, viņu fascinē, un visumā Hodorkovskis tiek portretēts simpātiski. Acīmredzot viņš tiešām ir harismātisks cilvēks, jo Tuši nav vienīgais, kurš ļāvies viņa valdzinājumam. Piemēram, izcilais un reliģiozais igauņu komponists Arvo Perts Hodorkovskim ir veltījis simfoniju, kas ir dzirdama arī filmā (Kremerata Baltica izpildījumā). Tomēr no filmas Tuši izņēmis grūti pārbaudāmus apgalvojumus, kas varētu nākt par labu Hodorkovskim (vai pretēji). Viņš nav iztirzājis, piemēram, Juganskas mēra Vladimira Petuhova slepkavībā apsūdzētā Hodorkovska tuvākā kolēģa Leonīda Ņevzlina piegādāto informāciju. Tā liecina, ka Londonā noindētais FSB virsnieks Aleksandrs Ļitviņenko savulaik ir atklājis, ka slepkavību patiesībā organizējis FSB, nevis Ņevzlins, kurš, slēpdamies no Krievijas varasiestādēm, dzīvo Izraēlā.
Filmā, izņemot Ņevzlinu, visai atklāti runā daudzi augsta ranga cilvēki. Lai arī šķiet, ka atbildes uz Tuši jautājumiem nāk bez piepūles, patiesībā šīs sarunas prasījušas vairākus gadus, un lielākā daļa uzrunāto interviju atteikuši. Tiesa, pašu interesantāko jautājumu - kādēļ Hodorkovskis nolēma vērsties pret korupciju -, filma diemžēl īpaši neskar.
Dzīvojis bailēs
Tuši staigājis, apbruņojies ar nazi, un slēdzis ciet visu, ko vien varējis aizslēgt. «Es biju nobijies, paranoisks,» viņš atklāti atzīst. «Nebaidies, tev nekas nenotiks, tu esi vācietis,» viņam Krievijā teicis kāds vācu korespondents, atsaukdamies uz siltajām attiecībām, kādas valda starp Putina Krieviju un post-Šrēdera Vāciju. Taču jau Vācijā divas reizes ar triju nedēļu intervālu Tuši tika nozagtas tikko pabeigtās filmas kopijas. Toreiz viņa krievu paziņas apgalvoja, ka tas esot FSB roku darbs, un arī viņš pats šai versijai piekrita, lai arī skaļi to neteica. Tagad viņš tā vairs nedomā: «Man ir 90% pārliecība, ka zagļiem vienkārši bija sagribējies Apple datorus. FSB gadījumā tā būtu muļķīga rīcība. Lai gan viņi reizēm rīkojas muļķīgi, piemēram, Hodorkovska otrā prāva arī bija stulba, tajā nebija nekādas loģikas (prāva, kurā Hodorkovskim piesprieda papildu ieslodzījumu par astronomiska naftas daudzuma piesavināšanos - red.).»
Režisors nav saņēmis fiziskus draudus, filmējot Krievijā, taču norāda, ka viņu noklausās: «Es to zinu un vienmēr ņemu ārā bateriju no mobilā, ja ir kādas diskrētas sarunas. (..) Bet, ja Krievijā būtu bijušas vardarbības izpausmes pret mani, es būtu nekavējoties pārtraucis filmēt un devies projām,» Tuši smaidot atzīst. «Es neesmu varonis.»