Pavisam nesen bija slēgts Jaunatnes teātris, kurā bija pagājusi aktiera un režisora pirmā dzīve. Valmierā Felikss Deičs pa īstam ieguva režisora vārdu un izcila latviešu dramaturģijas interpreta nopelnus. Pagājušajā sezonā tapis Mārtiņa Zīverta _Fiasko_ pirmuzvedums Latvijā. Patlaban režisors mēģina Rūdolfa Blaumaņa komēdiju _No saldenās pudeles._
Blaumanis esot uzrakstījis latviešu nācijas kodu. Kāds tas varētu būt?
Kodu jau nosaka zeme, kur tauta radusies. Latvijā ir viss, bet bez pārmērībām. Te nav kalnu, bet ir pakalni, aiz kuriem var noslēpties. Ir meži, jūra, te visur ir redzams apvārsnis. Man liekas, ka latviešiem zeme vispār ir galvenā kategorija. Latvietis pilsētnieks, latvietis birģeris - tas ir nonsenss. Tāpēc man ir smagi skatīties, kā šis nācijas ģenētiskais kods tiek iznīcināts, iznīcinot Latvijas laukus. Jo tieši tur ir radušies tautas rakstura pamati - darba mīlestība, pašcieņa, absolūts godīgums.
Paskatieties uz mūsu politiķiem!
Es runāju par normāliem cilvēkiem. Zeme, daba ir radījusi latviešus tādus, kādi viņi ir. Tur ir arī noslēgšanās, arī sava ierobežotība. Nekad nelīst priekšā, bet darīt savu darbu. Neizlēkt, neizcelties. Turēties pie tradīcijām, zināms konservatīvisms. Un tad ir trešie dēli, kam mājās vairs nav vietas un kam arī nepietiek tikai ar mājām. No viņiem rodas brīnišķīgie avantūristi - viņu pēdas sastopamas visā pasaulē. Krokodilu mednieki un pēddziņi, un sociāldemokrāti, un strēlnieki. Šajā ziņā Blaumanis man vienmēr licies labākais nācijas rakstura izteicējs un iemiesotājs: viņš vienmēr palika otrais, vienmēr kāda ēnā. Rainis allaž gribēja būt priekšplānā - gan kā dzejnieks, gan dramaturgs, gan politiķis. Blaumanis - nekad. Man viņš vienmēr licies līdz galam nenovērtēts, nesaprasts. Tāds... atstumtais.
Pirmajā No saldenās pudeles mēģinājumā teicāt, ka nu gan pateiksit visu, ko domājat par latviešiem. Cik jokā bija nopietnības?
Nu sava daļa jau bija. Vispār, kad es sāku iestudēt Blaumani, man bija ļoti dīvaina sajūta. Piesardzība. Es jutos kā ārsts, kura pirmais bauslis ir - nekaitē! Es varētu iestudēt ļoti smieklīgu izrādi par ebrejiem. Netaisos to darīt, bet tiesības man būtu, jo es pazīstu ebrejus līdz pamatiem. Latviešu gadījumā es tikai jūtu, un man liekas, ka jūtu diezgan daudz, bet diez vai manas sajūtas ir pietiekami dziļas un precīzas. Es visu laiku pārjautāju, pārbaudu un vēlreiz pārbaudu. Labāk lai ir maigāk, nekā iznāk karikatūra. Man uz to nav tiesību. Man nav tiesību kļūdīties, atļauties kādu nevīžību vai neprecizitāti. Man visu laiku jāuzmanās, lai neaizvainotu.
Daudzus pārsteidza izvēle iestudēt Zīverta Fiasko.
Man ļoti svarīga šķiet kāda ētiska lieta. Proti: latvieši ļoti slikti izturas pret savu pagātni. Vienmēr ir kādi nepareizie, no kuriem cenšas norobežoties. Kā agrāk nīdēja leģionārus, tā tagad - sarkanarmiešus. Tieši tāpēc man tik neprātīgu cieņu izsauc Viļa Daudziņa Vectēvs. Viņš izvēlējās divas, pat trīs pretējās puses cilvēkus un nepadarīja viņus par ienaidniekiem. Tas, ko Daudziņš ir izdarījis, manās acīs tālu pārsniedz vienkārši labas izrādes, laba aktierdarba robežas. Tā ir augstsirdīga un spēcīga cilvēka apzināta rīcība: nevis šķelt nāciju, bet vienot. Iestudējot Fiasko, man ļoti gribējās, lai tiktu sadzirdēti un saprasti tie romantiskie latvieši, trešie tēvadēli, kas centās sasniegt augstāku, garīgu, taisnīgu ideālu. Jā, tie izrādījās viltus ideāli. Jā, rezultāti bija šausminoši. Bet tā tiekšanās augšup! Piektais gads, sociāldemokrātija, sarkanie strēlnieki... Fiasko bija mans mēģinājums saprast un attaisnot šos cilvēkus, jo viņi savā ideālismā bija patiesi. Protams, viņu sapņus dzīve pārvērta par murgu. Tāpat kā klauns Fiasko cieta fiasko. Taču es nespēju viņus izsvītrot no vēstures, nespēju viņiem nejust līdzi.
Kritiķi runāja par Zīverta lugas literāro līmeni, bet neviens pat neieminējās par viņa otras patiesības meklējumu. Vai jūs kaut uz brīdi noticējāt lugas šķietami laimīgajām beigām?
Nu nē. Tāpēc jau es to mainīju. Šiem cilvēkiem nebija nekādas brīvības un izvēles. Tā kakofonija ar Internacionāli un vācu maršiem... Fiasko sajūk prātā, izejas jau nav nevienam. Varbūt tikai Dievā ir kāds glābiņš, ja vien vēl ir palicis kāds, kas Viņam spēj ticēt. Nav jau tā, ka es neredzētu, cik Zīverta luga ir literāra. Bet arī Šekspīram ir lugas, kur ir tādi pārspīlējumi! Un vēl... Blaumanim Potivāra namā pēdējais cēliens ir no citas operas. Bet viņš tajā brīdī meklēja jaunu dramaturģijas tehniku. Viņš bija lasījis Ibsenu, viņu pievilka šis dīvainais simbolisma teātris, kas tajā laikā sākās. Ja Blaumanis ar visu Potivāra namu nebūtu kritikas iznīcināts, viņš būtu atradis ceļu un tehniku, uz izeju. Viņš būtu kļuvis par Ibsena līmeņa dramaturgu. Bet viņu iznīcināja, un viņš palika savā sadzīviskajā lauciņā.
Kāpēc jūs neesat ķēries klāt Blaumaņa lielajām lugām?
Piedošanu?! Indrānus es vienmēr esmu gribējis iestudēt, bet nekad nav iznācis. Pie Skroderdienām Silmačos pēc Viestura Kairiša lieliskā uzveduma JRT - man tur vairs nebija ko piebilst. Trīnes grēkus un Ļauno garu esmu uztaisījis. Tagad es ļoti vēlētos iestudēt Ugunī vai, pareizāk sakot, Purva bridēju - novelē, man liekas, Blaumanis ir daudz smalkāks un precīzāks. Tur ir pavisam citi slāņi.
Jūsu dzīvē ir bijuši divi savējie teātri. Vai jūs būtu gribējis pavadīt visu dzīvi Jaunatnes teātrī, ja tas nebūtu iznīcināts?
Nē. Nē... Tās ir dīvainas sajūtas. Man laimējās strādāt teātrī ar fantastisku gaisotni, brīnišķīgiem aktieriem un labiem režisoriem. Es tur sāku strādāt par režisoru. Tur es kļuvu par aktieri. Tajos šausmu gados tur varēja elpot...
Vislieliskākais bija tas, ka abas - latviešu un krievu - trupas dzīvoja vienu dzīvi. Mums bieži vien bija jāspēlē vienas un tās pašas izrādes un reizēm pat jāaizvieto aktieri otras trupas iestudējumos. Man bija laime spēlēt vienas lomas ar Edžu Liepiņu (Edgars Liepiņš - E.T.), ar Tālivaldi Āboliņu, Hariju Gerhardu. Mēs sacentāmies, bet nevis par to, kurš būs labāks, bet - kurš būs citādāks. Mūsu spējas bija tik dažādas, ka neko nevarēja nokopēt, varēja meklēt savu, atšķirīgu skatījumu, un mēs to darījām ar varenu azartu! Mēs bijām vienots organisms. Tas beidzās, kad latviešu trupa aizgāja uz veco Daili. Sākās nesaskaņas, sāncensība.
Jaunatnes teātra pēdējos gados es jau biju sācis iestudēt citur, strādāju par pedagogu. Vienmēr būšu pateicīgs šim savam teātrim, bet es būtu aizgājis agri vai vēlu. Tomēr teātra likvidēšana bija liels trieciens.
Par to, kas Valmieras teātris ir tagad, jāpateicas Pēterim Sūcim, viņš par to samaksāja dārgi. Mūžam būšu pateicīgs Sūcim, kas man tajā brīdī pasniedza roku. Viņš godīgi teica: šobrīd no teātra gandrīz nekas nav palicis - jaunie aktieri aizgājuši, telpu vēl nav... Toreiz rakstīja, ka bez Krodera, Ķimeles, Maculēviča Valmieras teātris ir beidzies. No tās vietas mēs sākām. Sacerējām pirmo sezonu, repertuāru, kurā būtu darbs gan Ģirtam un Leonardai Ķesteriem, kas vienīgie no jaunajiem bija palikuši, gan vidējai paaudzei - Ramutes, Johansona un Vilima kursam -, gan brīnišķīgajiem vecākās paaudzes māksliniekiem. Tad pievienojās Varis Brasla. Radās Ivanovs, Dostojevskis, Brasla iestudēja Gunāru Janovski, un izrādījās, ka teātris ir lēnām atkopies. Es pēkšņi tiku atzīts par režisoru, jo Jaunatnes teātra laikā to pamanīja tikai Maskavas kritiķi. Valmierā mani ieraudzīja. Pirmās septiņas astoņas sezonas Valmierā man bija pilnīgas laimes gadi. Un tās sajūtas mani vienmēr saistīs ar šo teātri.