Par trim «draugu pulciņiem» Latvijā, kas regulējot ekonomiku, 1995. gadā pirmsvēlēšanu gaisotnē paziņoja toreizējais Demokrātiskās partijas Saimnieks līdzpriekšsēdētājs Ziedonis Čevers. Lietuvas presē tiek pieminēts kāds «Valmieras grupējums». Šī esot «pumpaino» [nēsā kaklasaites ar šādu ornamentu] grupa, kas saistīta ar dažādām biznesa aktivitātēm, bet pamatā kontrolējot lielāko daļu lauksaimniecības produkcijas pārstrādes uzņēmumu, nepilnu gadu vēlāk paziņoja toreizējais iekšlietu ministrs Jānis Ādamsons. Otrs liels, augstākajos varas ešelonos atbalstīts, esot «strīpaino» grupējums, kas saistīts ar naftas biznesu, vēsta pietiek.com.
«Pumpaino» nometnē līdz ar J. Ādamsona oponentu, tobrīdējo premjeru Andri Šķēli (TP) esot bijis arī kādreizējais lauksaimniecības reformētājs Jānis Kinna (ZZS), Ministru prezidenta tuvākie līdzgaitnieki Edmunds Krastiņš un Gundars Bērziņš (abi agrāk bija Zemnieku savienībā, vēlāk iestājās TP), advokāts Andris Grūtups, agrākais Privatizācijas aģentūras vadītājs Jānis Naglis, Latvijas Unibankas (tagad SEB banka) prezidents A. Bērziņš u.c. LNT raidījums Nedēļa 2000. gada beigās ziņoja, ka brālības biedri parasti tikušies vietās netālu no Rīgas, ar viņu darbībām, iespējams, saistīti toreizējie politiskie un ekonomiskie procesi. E. Krastiņš un A. Šķēle toreiz žurnālistiem noliedza savu piederību grupējumam, taču nenoliedza tā esamību.
A. Bērziņš tagad Dienai saka, ka šāda domubiedru grupa deviņdesmito gadu sākumā patiesi esot eksistējusi, lai apvienotu prātus neatkarību atguvušās valsts virzībai uz tirgus ekonomikas ceļa: «Tur nav nekā slēpjama. (..) Tad mēs visi pamatā bijām lieli muļķi un bija jādomā, kā lietas kārtot. (..) Taču mums nebija tādas domas, ka tā būs ietekmīga grupa, kas regulēs varu.» Grupa tās sākotnējā veidolā darbojusies pāris gadu deviņdesmito sākumā - līdz brīdim, kad sāka veidoties partijas. Viņš neizslēdz, ka pēcāk veidojušās šaurākas domubiedru grupas, kurās apvienojušies partijās sastājušies cilvēki, kam bijusi vēlme ietekmēt procesus valstī. «Cik es esmu tur bijis, domāju, ka tur tas ir stipri pārspīlēts (..) Privatizēsim to, darīsim to - tā nebija šī grupa,» rezervēti noteica prezidenta amata kandidāts. No domubiedru grupas politikā iegāja, piemēram, J. Kinna un E. Krastiņš, iestājoties Latvijas Zemnieku savienībā, bilda A. Bērziņš.
Visvairāk A. Bērziņa ceļi deviņdesmitajos mijušies ar E. Krastiņu - kopā strādāts Valmieras rajonā, pēc valsts neatkarības atgūšanas abi līdzdarbojušies Augstākās padomes Ekonomikas komisijā, arī darbā pie banku reorganizācijas un privatizācijas, tostarp Unibankas pārveides. E. Krastiņš ieņem Unibankas padomes priekšsēdētāja amatu 1993. gadā un tajā pašā gadā A. Bērziņu ievēl par šīs bankas prezidentu, ko pēc paša vēlēšanās atstāj 2003. gadā. Interesanti, ka Unibanka parādās kā naudas aizdevēja, piemēram, tādos lielos darījumos kā Latvijas kuģniecības (LK) privatizācija, arī Ave Lat grupas pirkšanā un nonākšanā A. Šķēles uzņēmuma rokās. Par kredīta došanu LK privatizācijā lēmumus pieņēma SEB bankas akcionāri Zviedrijā, tagad saka A. Bērziņš, bet Ave Lat grupas darījuma kreditēšanu viņš nevarēja komentēt, jo tik senus notikumus neatceroties.
Jautāts par nokļūšanu Latvijā lielākā uzņēmuma Latvenergo padomē Aigara Kalvīša (TP) premjerēšanas laikā, kas valsts uzņēmumos bija visai politizētas, A. Bērziņš noteica, ka viņu padomes priekšsēža amatā 2006. gada beigās virzījis Roberts Zīle (TB/LNNK), ņemot vērā lielo pieredzi bankas vadībā. Iesaistīšanās uzņēmumā Vaļņu nami 11, kur starp īpašniekiem figurē arī A. Šķēles bijusī dzīvesbiedre Dzintra Šķēle, 2007. gadā esot saistīta tikai ar ēkas iemītnieku vēlmi izmantot savas pirmpirkuma tiesības un kopīgi atpirkt ēku no SEB bankas.