Rezonansi izraisījušajā režisora Alvja Hermaņa intervijā šonedēļ sabiedriskajai televīzijai man subjektīvi būtiskākā šķita viņa atbilde uz vaicājumu par attieksmi pret tādiem politiķiem kā Marina Lepena. Meistars attrauca, ka atsevišķiem politiķiem pievērstā uzmanība ir pārliecīga, jo tās rezultātā kaut kur «aizpeld» tas, ka šos indivīdus atbalsta ievērojams cilvēku skaits, kas savukārt ir būtiskāk. Vecais labais stāsts par personības lomu vēsturē.
Hermanim daļēji var piekrist. Savulaik Krievijā bija iecienītas diskusijas par to, vai boļševiku partija būtu rīkojusies citādi, ja savu ietekmi būtu saglabājuši tādi cilvēki kā, piemēram, Nikolajs Buharins. Izkristalizējies ir secinājums, ka, jā, stilistika un akcenti, iespējams, patiešām būtu citi, tomēr boļševisma būtība nemainītos. Ja vēlamies kādu gaišāku piemēru - lai gan starp atmodas vadošajiem personāžiem netrūka apsviedīgu konjunktūristu, kopējo centienu patiesumu tas nesacūkoja.
Vienlaicīgi Alvim nav taisnība. Ja gribam piemēru par personības labo ietekmi - bez Nelsona Mandelas tas, kā notika sistēmas maiņa Dienvidāfrikā, baidos, būtu bijis haotiskāks un konfliktējošāks. Ja palūkojamies pretējā virzienā (vismaz manā ieskatā), kā piemēru var minēt Silvio Berluskoni, kas lielas daļas Itālijas sabiedrības pilnīgi saprotamo alerģiju pret politisko eliti transformēja, teiksim tā, savdabīgi.
Tātad, ja pieņemam, ka politisko spēlētāju personībām tomēr ir būtiska nozīme, nozīme ir arī Hermaņa intervētāja jautājumam par Lepenas & Co. saikni ar Putina interesēm. Proti, ir ļoti būtiski, ka daudzi no tiem Rietumu politiķiem, kuri strādā ar protesta noskaņām savās sabiedrībās, vadās pēc principa «mana pretinieka pretinieks ir mans sabiedrotais». Tā ir varas spēlēs, cik saprotu, iecienīta, par efektīvu uzskatīta kombinācija, tomēr atļaušos apgalvot, ka tā agri vai vēlu, bet nekad labi nebeidzas. Vēstures cienītājiem - šo rotaļu «draudzēšanās pret trešo» mainīgās kombinācijās viduslaikos izpildīja kristīgie valdnieki, musulmaņu līderi un t. s. mongoļi - tatāri, bet arvien kāds no «draugiem» beigās dabūja no otra «drauga», atvainojos, pa muti.
Līdz ar to sabiedrisko strāvojumu, kuriem, cik noprotams, vismaz daļēji simpatizē režisors, līderu attieksme pret Putina režīmu kā kaut ko līdzīgu «mazākajam ļaunumam» diemžēl ir liela problēma. Piekrītot Alvim, ka status quo diez vai ir saglabājams, ka ir nepieciešamas būtiskas pārmaiņas Rietumu politikas un arī publiski deklarēto vērtību ekosistēmā, atliek cerēt, ka radīsies arī jauni līderi, kuri būs tik aizrautīgi un ideālistiski, ka nespēlēs tās pašas vecās kombinācijas.