Vienīgi RIXC mākslinieciski apspēlē tehnoloģijas jau pirms tās iekļuvušas sazombētajā patērētāju sfērā. Šīgada tēma ir Tehno-ekoloģijas, ideja ir padziļināti un daudzpusīgi aplūkot, kā mēs «apdzīvojam» vidi, kuru piepilda ikdienas tehnoloģijas. Šis pēc kārtas 13. starptautiskais mediju kultūras festivāls norisinās līdz 11. decembrim un ietver mediju mākslas un inovatīvā dizaina izstādi, kas notiek laikmetīgās mākslas centrā kim? Spīķeros.
Projekta māte un tēvs
Rasa Šmite - projekta «māte» («tēvs» ir viņas dzīvesbiedrs Raitis Šmits) - atzīst, ka nosaukums Māksla+Komunikācija ir «riktīgi 90. gadu stilā». «Tolaik tas bija aktuāli - māksla nevis kā autonoma ģēnija un vienpatņa radītais, bet kā komunikācija,» stāsta R. Šmite. Toreiz tehnoloģiju izpratnē «tālajā» 1996. gadā Šmiti (pēc izglītības - stikla māksliniece un koktēlnieks!) sāka nodarboties ar tolaik nevienam nesaprotamo interneta radio un mākslu. Pēc tam viņi ieinteresējās par virtuālajiem un vietas norādes medijiem - tā dēvētajiem lokatīvajiem medijiem, kad tādu šodien vispārpieņemtu jēdzienu kā GPS jeb globālā pozicionēšanas sistēma neviens vēl nebija dzirdējis. «Šodien no informācijas idejas esam aizgājuši līdz enerģijas tēmai,» stāsta R. Šmite, atzīstot, ka no aizraušanās ar tā dēvētajiem jaunajiem medijiem projektā palicis maz kas. Taču viņa piebilst, ka utopiskā jauno mediju vide ir daudz ko ģenerējusi: «Tie paši kādreizējie jauno mediju mākslinieki tagad demonstrē, ka pilsētā iespējams audzēt bites, iekopj savus mikrodārziņus un ceļ paši savus vēju ģeneratorus.» Šībrīža tendences tā dēvētajā mediju mākslā ir skatīt tehnoloģiju vidi ekoloģiskā perspektīvā - no vienas puses, tehnoloģijas kā ekoloģisko problēmu vaininieces, no otras, - tehnoloģijas kā risinājums pārapdzīvotā pasaulē ar tās resursu trūkumu.
Atbrīvot no mītiem
Kur tajā ir māksla, ir mans jautājums. «Šobrīd nevienam nav īsti skaidrs, ko darīt ar pārapdzīvotību un pārtēriņu,» paskaidro R. Šmite. «Ekonomikas un inženierijas zinātnes nespēj atrisināt šīs problēmas. Māksla, protams, nedod risinājumus, bet tā interpretē. No tehnoloģijām ir jānoņem mīti, un mākslinieki sakoncentrē šos jautājumus performatīvās akcijās - teiksim, taisot savu vēja ģeneratoru, apūdeņošanas sistēmu vai dēstot kartupeļus maisos, lai tie nav jālej un jāravē. Mākslinieki piešķir lietām simbolisku aspektu, darbs nolasās asociatīvā veidā, nevis kā funkcionējošs, inženierijas produkts.» Piemērs ir izstādē apskatāmais «tostera projekts», kura autors mākslinieks Tomass Tveitss ir izgatavojis elektrisku tosteri no nulles - braucot pēc neapstrādātiem izejmateriāliem uz raktuvēm, pēc tam tos mēģinot pats apstrādāt mājas apstākļos, lai visbeidzot izveidotu priekšmetu, kādu lielveikalos iespējams iegādāties tikai par dažiem latiem. Rezultātā tas viņam izmaksājis gandrīz tūkstoti latu, un izgatavošanai bija nepieciešami deviņi mēneši. Tādējādi tas ir parocīgs priekšmets, bet absurdā pretrunā ar patērētāju kultūras ērtībām.
«Sākumā, 90. gados, bija utopiskas, deterministiskas idejas, ka ar tehnoloģijām ir iespējams radīt pašpietiekamas virtuālās realitātes,» RIXC aktivitāšu aizmetņus atceras R. Šmite. «Mēs strādājām ar virtuālo pasauli, ko kūrēja Sorosa fonds un Laikmetīgās mākslas centrs, cerot atrast sev līdzīgos, lai izpaustos bezvadu, bezrobežu un bezpolitikas telpās.» Viņa atzīst - tas bija nereāls redzējums, taču norāda, ka tik autonoma domāšana izveidoja spēcīgu pamatu tālākām darbībām, jo viņi paši veidoja savu vidi un arī starptautiski bija vieni no pionieriem mediju mākslā. «Pēc uzturēšanās virtuālajā realitātē gan piezemējāmies - nāca lokatīvie medji, Irbenes radioteleskops, biotehnoloģijas,» atminas R. Šmite. «Taču tikai tāpēc, ka bijām iegājuši tik dziļi un tālu virtuālajā pasaulē, mums radās materiāls, ko apspēlēt. Tā pieredze, ko ieguvām, komunicējot virtuālajā pasaulē, atbrīvojoties no padomju cilvēku priekšstatiem, bija tik spēcīga, ka vēlāk domājām, kā to pārnest uz reālo fizisko pasauli.»
Izstāde