Tā arī viņa tur palika. (..) Kaut kā dīvaini sanāk: piedāvāt palīdzību ir cilvēcīgi un normāli, bet pieņemt to - apkaunojoši. Bet autonoma būtne ir brīva darīt, kā tai tīk, pat tad, ja tas ir pretrunā ar būtnes labākajām interesēm.
Trīskārša «oblomovisma»versija
Kāpēc Oblomovs, krievu mazmuižnieks no XIX gadsimta, šodien varētu interesēt Jaunā Rīgas teātra māksliniecisko vadītāju Alvi Hermani, ka tas iedzīvināšanai teātrī izvēlas rakstnieka Gončarova tak jau slavenāko zīmes darbu Oblomovs, turklāt radot divkārtēju, nē, trīskāršu «oblomovisma» versiju (pavasarī tapa izrāde Ķelnē ar Gundaru Āboliņu titullomā, tagad - JRT, kur Oblomovi ir uzreiz divi, kardināli dažādi gan kā tipāži, gan aktieriskā temperamenta ziņā)? Ne jau sava teātra stilistisko iespēju amplitūdas paplašināšanai. Kaut nenoliedzami eksperiments ar totālās optiskās ilūzijas veidošanu - kā kad uz teātra skatuves aiz nepārsitamas «stikla sienas» tik tiešām atdzīvotos XIX gadsimta paplukuša īres nama pamatīgi nolaista vecpuiša dzīvoklīša kolorītā bilde - arī sagādā izrādes apmeklētājiem ne mazumu pārsteigumu - gan patīkamu (o, milzīga dzīva ceriņkrūma ieceļošana istabā tiek uzņemta ar aplausiem! - un bravo telpogrāfes Kristīnes Jurjānes pedantiskajam darbam), gan ne visai - jo divu vīriešu - Oblomova (romānā viņam ir pirms četrdesmit) un viņa uzticamā vecā, patiesībā nenosakāmā vecuma «mūžīgā kalpa» Zahara - kopdzīve raisa dažnedažādus pārspriedumus, sākot no romantiskas sirsnības, ka cilvēki uzdrīkstas būt tik uzticīgi viens otram, beidzot ar kaut ko ne gluži veselīgu (lai gan nezinu, ko šodien vispār vairs uzskatīt par «neveselīgu» - vai tiešām nesavtīgu, tak tomēr arī greizsirdības pilnu kalpošanu «savam kungam»?).
Zahars un Iļja
Virtuozais tipāžs, kādu uzbur Vilis Daudziņš Zahara tēlā, nav tikai ārkārtīgas aktieriskās apdāvinātības rādītājs - Daudziņa darbs ietver gluži apdullinoši precīzas anatomijas, plastikas, vecuma psihofizioloģijas studijas, turklāt ir iemesls apcerēt šo psiholoģisko atkarības jeb «kalpa un saimnieka» kompleksu, kurā sen jau zudušas robežas starp intīmo, pieļaujamo, sociālo hierarhiju, kalpošanu kā darba pienākumu un cilvēkmīlestību tīrā veidā. Iespējams, izrādi varētu saukt arī Zahars un Iļja - tik aizraujoši ir vērot šo abu «kungu» attiecības, un Zahars - Daudziņš attiecībās ar G. Āboliņa vai Ģ. Krūmiņa Oblomovu pamanās nospēlēt atšķirīgas nianses. Pirmajā gadījumā Zahars Oblomovam drīzāk ir līdzvērtīgs rotaļu biedrs, otrajā - kaut kas vairāk par «aizmigušo mammu» no trauslā puisīša Oblomova bērnības idilliskā sapņa. Pirmajā versijā dominē draudīgas traģifarsa noskaņas, otrajā - lirisks jūtīgums. Un abas šo attiecību «proves» skar, aizkustina līdz kaulam.
Otra izrādes Oblomovs «formālā lieta», kas duras acīs, ir grima, parūku, šo aizlaiku butaforisko teatralitātes atribūtu, konceptuāla, pat izspīlēta izmantošana (te noteikti jāatzīmē mākslinieces Sarmītes Balodes roku darbs - no īstiem matiem darinātās parūkas visiem aktieriem), kas «modernā teātrī» notiekošajam piešķir papildu sirreālu atmosfēru. Rupji runājot, tas ir «ķēmu teātris», kurā groteska ir teātra stilistiskā dominante. Šī uzsvērtā «maskošanās» padara iespējamu emocionālu distancēšanos no tā, kas notiek uz skatuves. Jo vairāk tāpēc, ka pēc būtības mēs esam liecinieki baisam procesam - vienas sirdsgudras personības (Oblomova) fiziskās degradācijas procesam. Bet ne garīgās - jo Oblomovs, izrādes finālā jau dusošs zem ceriņkrūma, šī savas nepiepildītās mīlestības simbola, «nemirst» - viņa garīgā substance inkarnējas, piedodiet man manu naivumu, - skatītājos.
Mums nav dīvāniņa - brīva laika
Oblomovs ir cilvēks, kurš nekad (NEKAD!) nedomāja ļaunu. Vai ir iespējams šāds reāls «pozitīvais varonis» mūsdienās? Vai Oblomovs, kuru biedē itin viss, kas notiek «uz ielas», ir dzīvi adekvāti uztvert spējīgs vai varbūt tomēr cilvēks «ar putniņiem galvā»? Tāds ir izrādes lielais jautājums. «Pa lielam», man šķiet, ka Hermaņa versijā Oblomovs cilvēcīgās drāmas mēroga ziņā ir līdzvērtīgs gara radinieks Hamletam: kas prāta cienīgāk - pieņemt «vardarbību» (dzīvi tās banālajā mietpilsoniskajā normalitātē) vai ignorēt to? Pragmatisks indivīds spriedīs - ko tas draņķis tur augām dienām gulšņā uz sava pieputējušā dīvāniņa (racionāli lēšot, mazmuižnieks to var atļauties - viņš, kā jau rantjē, pārtiek no sava dzimtas īpašuma saimniekošanā nopelnītās naudas), tā viņam arī vajag - mazkustīgs dzīvesveids noved šo dienderi kapā, sirds aptaukojās, skaidra bilde. Un šādā - racionālā - aspektā viņam būs taisnība - tādi oblomovi nav lietderīgi jaunajam laikam, kas paģēr enerģisku rīcību itin visur un vienmēr (ne velti Oblomova labākais bērnības draugs Štolcs (Gatis Gāga) pamanās noprecēt pat šī snauduļojošā čammas iecerēto Olgu). Taču, paga, paga - kādēļ Štolcs tiecas regulāri apciemot savu draugu? Ne tikai lai «modinātu to sliņķi rīcībai», bet - lai rastu sirdsmieru. Oblomovam pieder zīmīga replika - viņam rakstīšanai ir nepieciešama laba un liela papīra lapa. Kā te lai neatceras: «Lielai domai vajag lielu vietu» (Puškins), - un cik graujošā pretrunā šāda izteika ir ar mūslaiku verdzību internetā, kur lielas domas vispār vairs neeksistē - ziņu, tēžu, fotoparakstu formāts to vienkārši nepieļauj. Lai būtu cilvēks, ir vajadzīgs domāt - bet domāšanai nepieciešams laiks. Mēs esam reflektīvās reaģēšanas vienības ierindnieki un frāžu, saukļu skandētāji. Tikai ne domātāji. Jo mums nav sava dīvāniņa un sava, sev piederoša brīva laika. Tāpēc mirt atnākušo dakteri (burvīgs Ivara Krasta neirotiskā diloņslimnieka narkomāna raksturs) mēs uztveram ar gavilēm, jo «viņš taču bija tik jocīgs», tāpēc aiz salauztā lineāla gaitā švīkājošā Kaspara Znotiņa dzērāja Terentjeva nekaunības nepamanām šī personāža traģiskos pūliņus ar bravūru slēpt savu nožēlojamo niecību, tāpēc aiz «nekādā» piedzīvotāja (no krievu priživala - cilvēka, kas pārtiek no svešas laipnības) Aleksejeva (Jevgeņijs Isajevs) klusās eksistences kaut kur pakaktē vispār neredzam dzīvu cilvēku. Mazāk izprotamā izrādes attiecību līnija ir Oblomova un Olgas tā sauktā mīlestība. Lienas Šmukstes Olga ir rutinēti groteska koķeta mamzele, kas vienlīdz vieglprātīgi tin ap pirkstu abus Oblomovus: Gundaram Āboliņam pašam dikti liels teļa pārsteigums par pēkšņi uzliesmojušo kaislību (šajā variantā ir pat ticams, ka aiz ceriņu krūma Olga nudien paved apmulsušo Oblomovu), bet Ģirta Krūmiņa Oblomovs paliek svēti nevainīgs, jo viņam Olga drīzāk ir mīlestības fantoms - kā jau dzejniekiem mēdz gadīties. Taču, kas īsti pati Olga ir par putnu, no izrādes netop skaidrs. Nedomāju, ka vaina meklējama aktrisē.
Gončarovs aizbrauca uz Parīzi
Ivans Gončarovs, bijušais cara Finanšu ministrijas cenzors, kurš pats bieži sirga ar mokošām depresijām, romānu Oblomovs publicēja 1859. gadā. Iesākumā to apsūdzēja pārliekā krievu sabiedrības «nomelnošanā», kaut gan tas bija populārās lasāmvielas topos. Vēlāk revolucionārie demokrāti izgudroja vietvārdu Oblomovka, Oblomova muiža, papildināt ar «oblomovščinu» - epitetu krievu muižniecības kūtrumam, šķiriskās cīņas un reformu nepieciešamības noliegumam. 1867. gadā Gončarovs atvaļinājās no civildienesta, vēloties tikai rakstīt. Realitātē viņš lielāko daļu atlikušās dzīves pavadīja vientulībā, rakstot slaveno trešo romānu Krauja. Miris no saaukstēšanās 1891. gada septembrī. Gončarovs atšķirībā no sava literārā varoņa Oblomova, kurš tā arī «neaizbrauca nedz uz Šveici, nedz Parīzi», ar fregati Pallāda apkuģoja pasauli un, līdzīgi kā paša sacerētais jauno laiku varonis Štolcs, adoptēja mirušā uzticamā kalpotāja bērnus.
Visbeidzot, privāti mani Oblomovā «aizķēra» kāda sen piemirsta cilvēku attiecību nianse - kautrīgums. Man šķiet, ka Oblomova unikalitāte mūsu pasaulē ir viņa klusējošais pašreflektīvais kautrīgums - varbūt citos vārdos to var saukt par organisku cilvēka nespēju akceptēt vulgāras attiecības - nedz reālajā dzīvē, nedz starp diviem cilvēkiem. Kaut kas tāds kā kauns un kautrība. Īpašības, kuru nav mūslaiku homo vulgaris jeb cilvēka parastā vārdnīcā. Nejauši sastaptā/atrastā kundzīte Rīgas naktī uz ielas pēc izrādes to tikai apliecināja.