«Kad sāku strādāt par telefonisti, sistēma bija pavisam vienkārša. Vienkārši uzlodēja vadiņu uz ienākošā kabeļa, uzlika austiņas un klausījās. Tas bija tik prasti, ka mēs ar vīru Ilmāru, kurš strādāja tālsakaros, pēc dzirdes varējām noteikt, kad mums uz mājas telefona «uzslēdzas» klausītāji - tajā brīdī nedaudz zuda dzirdamība,» stāsta Dzidra.
Viņa pati, kaut arī uzkalpojusies līdz telefoncentrāles vadītājas amatam, pie noklausītāja «aroda» nekad neesot pielaista, jo skaitījusies neuzticama - bijusi bezpartejiska un vienīgā latviete centrālē, turklāt atļāvusies Ļeņina portretu no darbistabas sienas pārcelt noliktavu pagrabā. «Visas sarunas, ko es runāju pa darba telefoniem vai mājas telefonu, noklausījās. Vienā reizē atļāvos pateikt kaut ko neglaimojošu par krieviem. Tas kādam bija nepaticis, un visi mani darbinieki pēc kārtas tika izsaukti un iztaujāti, kāda ir mana attieksme pret valsti,» viņa ilustrē valdošās varas paranoju.
Ar laiku noklausīšanās tehnika, protams, attīstījusies, parādījusies iespēja vienkārši «uzslēgties meklētājam», bet vēl vēlāk no Ļeņingradas institūtiem sākusi pienākt īpaši moderna aparatūra - kad noklausītāji pieslēgušies ar to, neviens zvanītājs pamanīt nav varējis. Kāda šī aparatūra īsti bijusi, Dzidra nemāk teikt, jo tā stāvējusi speciālā slēgtā telpā. Viņa vienīgi nojautusi, ka tas bijis «kaut kas ar radiosakariem» saistīts.
Telefoncentrāles vadītājas amatu viņa pametusi, aizejot pensijā atmodas laikā, un tālāko noklausīšanās kultūras attīstību Latvijā nepārzina. Kundze tomēr nedomā, ka tā būtu vienkārši kaut kur izkūpējusi. Arī atmodas gados telefoncentrālē gājis ļoti karsti. «Tolaik pie mums OMON nāca, tautfrontieši nāca. Viens pieslēdz Rubikam telefonu, otrs atslēdz. Omonieši gan bija lieli muļķi, viņi tak varēja centrāli vispār atslēgt, vienkārši «noraujot kloķi», bet viņi to nesaprata. Cilvēki, pat riskējot ar dzīvību, omoniešus ķēra uz muļķi, tāpēc arī sakari nepārtrūka un ziņas par to, kas notiek Latvijā, aizgāja arī līdz ārzemēm,» viņa atminas.