Loids Džounss par tādu padara Plataci - Tomu Kristianu Votsu. Viņš arī misters Fips, nepavisam ne varonis, nepavisam ne īpašs cilvēks līdz brīdim, kad katastrofa ir klāt. Tā gan nav episka. Nekas īpašs, vienkārši vienā dienā kādas tāltālas Dienvidjūru salas - Bugenvilas - iedzīvotāji paliek vieni paši. No turienes aizvācas visi baltie cilvēki, un sala nonāk izolācijā - nekas vairs netiek ne ievests, ne izvests. Platacis ir vienīgais salā palikušais baltais, arī viņa sieva Greisa, nerunājoša un nestaigājoša Ledus karaliene, ir melna. Un katru vakaru - tāpat kā pirms katastrofas - Platacis bambusa ratiņos ved sievu pastaigā pa salu. Bērneļi noskatās. Noskatās un reizēm pasmejas. Un prāto par to, kas ir pats Platacis un kāpēc viņa sieva ir tāda - atsvešināta un nerunīga. Lai gan nav tiešas norādes par notiekošā vēsturisko laiku, var pieņemt, ka tas ir gana tuvu mūsdienām, deviņdesmitajos gados, kad Zālamana salu iedzīvotāji kārtējo reizi mēģināja kļūt par arhipelāga saimniekiem paši. Tiesa, par to, kas un kāpēc izraisījis nemierus, grāmatā netop runāts, jo stāstītāja ir maza meitene un viņai politiskās norises nešķiet aktuālas. Toties tēva prombūtne un skolas neesamība gan ir svarīgas. Tāpat kā tas, ka vienu dienu skolā vairs nenotiek mācības.
Skolotāji ir prom. Un bērni? Kas tagad būs? Kas mācīs bērniem par tāltālo pasauli, kur ir lielas pilsētas, kur cilvēki lido pat uz Mēnesi, kur tējas tasītē vispirms lej pienu un tad tēju, nevis kā brokastu pārslām, kurām pienu uzlej pēc tam.
Šis ir stāsts par to, kā cilvēki nevilšus kļūst svarīgi cits citam. Nevis par mīlestību šī vārda visšaurākajā izpratnē, bet par to trauslumtrauslo civilizācijas virskārtu, kas liek aizmirst Maslova piramīdu, iesīkstējušu snobismu, rasu, dzimumu, vecumu atšķirības un vienkārši ļauties tam, kas notiek. Izbaudīt to un vienlaikus nepazaudēt sevi pašu. Sevi kā cilvēku, kas pārstāv civilizāciju. Sevi, kādu ikviens vēlētos sevi redzēt, to īpaši labo «es», kas savulaik kā paraugs ikvienam tika tiražēts saldās un pārmīļās grāmatās, kā Polianna vai Mazās sievietes, bet kas ikdienas dzīvē ir neganti reti sastopamas. Tik reti, ka tāda veida grāmatas mēs nelasām, mēs tās noliedzam un uzskatām par primitīvām, arī vēlmi būt labākam jau kādu laiku uzskatām par... nu, vismaz apsmaidāmu.
Bez skaļiem vārdiem Platacis, dīvainais cilvēks, sāk skolotāja gaitas salas skoliņā. Viņš lasa bērniem priekšā Čārlza Dikensa Lielās cerības, grāmatu, kas pašam reiz šķitusi svarīga. Bērni klausās un dzīvo līdzi, un misters Fips kļūst par tādu kā dzīves realitāti te, tālajā salā. Viņi mēģina saprast Fipa rīcības motīvus, analizē Dikensa radītos tēlus un vienlaikus turpina atrasties absolūtā izolācijā no pārējās pasaules. Lai gan vārds «absolūts» varbūt nav īsti vietā. Salā ir ne tikai savējie, kalnos mitinās nemiernieki, kam nepieciešama pārtika un zāles, bet no jūras puses ik pa laiciņam ierodas karavīri, kas mēģina nogalināt tos, kas slēpjas kalnos un mežos. Iedzīvotāji ir stingri uzskaitīti, tāpēc kaut kāda mistiska mistera Fipa parādīšanās var izraisīt - un, protams, izraisa - ķēdes reakciju. Lobās virskārtas, lobās un pazūd kā čūsku āda pavasaros, bet atšķirībā no čūskām cilvēkiem nolobījušās ādas vietā parādās nevis jauna un skaistāka, bet kraupaina un atbaidoša jaunā seja. Cita seja. Vai - varbūt - īstā? Vai notikumiem tiešām jārisinās tā, kā tie risinās? Jā, ja stāsts ir patiess. Jā, ja stāsts ir par cilvēkiem.