Izvēle gluži tāda pati kā seriāliem: ir, kas sēro par dārgajiem aizgājējiem Hamīšiem, ir, kuri nepacietīgi gaida jaunās True Blood sērijas, ir izmisušo mājsaimnieču un lūpukrāsu pavēlnieču fani. Un savs fanu loks ir arī vēsturiskajiem romāniem, kuros parasti atklājas kāda sena sazvērestība vai noslēpums, kas varētu mainīt mūsu civilizācijas attīstības gaitu vai vismaz attiecības starp Baznīcu un lajiem.
Elisas Hokinsas Testaments īsti nepieder ne pie vienas no šīm kategorijām. Tas slēpj sevī senus noslēpumus, - jā. Tas stāsta par cilvēkiem un viņu attiecībām ar Dievu un Baznīcu, - jā. Bet vienlaikus tas ir arī sirsnīgs un dvēselisks stāsts par cilvēciskām attiecībām.
Balsis cauri laikiem
Mūrniekmeistars Saimons no Kaintonas un Ričards Deikrs, vīntirgotājs no Londonas, XIV gadsimta Anglijā nolemj paveikt dižu darbu - uzcelt mācību iestādi, kas būtu neatkarīga no Baznīcas varas. Koledžu, kurā ikviens talantīgs jauneklis varētu apgūt mācības dzimtajā valodā. Taču tas ir laiks, kad vara valstī vēl pieder katoļu baznīcai, laiks pirms Reformācijas. Koledža top, tomēr arī nepatikšanas ir gaidāmas.
Taču Saimona ģimenē šis pasūtījums nav vienīgā priecīgā vēsts - pēc divdesmit neauglības gadiem un divu audžubērnu palaišanas tautās Gvineta, viņa čaklā un mīlētā sieva, ir gaidībās. Saimons lūdz Dievu, lai pirmdzimtais dēls būtu tieši tāds, kā viņš pats šobrīd - bet ikviena lūgšana iepriekš ir labi jāapdomā, kā māca sena paruna... Tobiass piedzimst, taču ilgotā amata turpinātāja vietā Saimons ir spiests samierināties ar tādu dēlu, kādu Dievs devis. Un Tobiass, Tobijs, šis dīvainais bērns, kas jau ieņemšanas brīdī tēvam kļuvis par veiksmes simbolu, aug un dzīvo par šausmām un piedauzību apkārtējiem.
XXI gadsimtā, kad Kaintona un Deikra koledžai draud apvienošanās un vēsturiskās brīvības zaudēšana, saplūstot ar biznesa haizivju, nevis brīvdomātāju pasauli, kā līdz šim, Demija Millere, koledžas jaunpieņemtā mārketinga vadītāja, meklē iespējas, kā seno mācību iestādi saglabāt. Un viņas rokās nonāk noslēpuma atslēga - nejauši atrasti sienas gleznojumi, kas glabā stāstu par Saimonu un viņa dzīves lielāko traģēdiju. Pamazītiņām sarežģītā puzle tiek likta kopā, vienlaikus norisinoties dažādām intrigām. Arī mūsdienās ietekmes izmantošana un varas spēles ir parasta lieta, jo cilvēka daba nav mainījusies ne par mata tiesu, un Demija dabū to izbaudīt pārpārēm.
Būris ķermenim un prātam
Cīņa par koledžas pastāvēšanu ir cīņa par tiesībām domāt tā, kā liek prāts un sirds, nevis norāda sponsori, cīņa, kas ir vienlīdz svarīga gan tālajā XIV gadsimtā, gan tagad. Vislielākais noslēpums, pēc Demijas domām, saistās ar vienu no gleznām - būri, kurā ieslodzīts cilvēks. Kas ir šis cilvēks, un kāpēc viņš ir iesprostots? No ļaužu prātiem sen izdzisuši stāsti par tiem, kas reiz būvējuši ēkas, visiem, kas šeit cietuši, cīnījušies un darbojušies. Koledžas pagalmā gan stāv kāda sena skulptūra, kas tiek dēvēta cēlāja Saimona dēla Tobija vārdā, un arī pašu koledžu audzēkņi dēvē par Tobiju - taču kā sen miris mazs zēns var izglābt mācību iestādi mūsu dienās? Un kāds viņam sakars ar gleznojumiem, kas uzrunā cilvēku prātus vēl šodien? Un kas slēpjas stāstā par pazudušo skulptūru? Demija meklē atbildes. Arī uz jautājumiem par savu pašas identitāti. Arī uz jautājumiem, kurus sen pirms viņas uzdevuši citi.
Lasot laiks izbirst caur lapām un pazūd kaut kur starp senatni un mūsdienām, atstājot vienīgi domu kripatiņas par to, cik maz reizēm vajag, lai cilvēka dzīve iegūtu jēgu. Un cik smags ir solis, lai to īstenotu. Gan toreiz, gan tagad.