Tiesības mācīties par nodokļu maksātāju naudu studentiem ir, bet sabiedrībai nav tiesību zināt augstskolu beidzēju vārdus. Kādi tieši personas dati šādā veidā tiek aizsargāti, grūti saprotams. Jebkurā CV iekļautais pretendenta absolvēto mācību iestāžu saraksts taču nav nekāda slimības vēsture.
Protams, ne visas mācību iestādes ir tik noslēpumainas, dažas pat publicē izlaiduma klašu/kursu foto ar visiem vārdiem. Turklāt nebeidzamie robi dažādās valsts elektroniskajās sistēmās tikai parāda, ka tiem, kas gribēs iedzīvotāju datus izmantot nelāgiem mērķiem, būs visai maz šķēršļu.
Mācību iestāžu arhīvi ir tās vietas, uz kurieni jūs sūtīs, ja gribēsit ko vairāk uzzināt. Ja, piemēram, vēlēsities noskaidrot, vai ministrs savus padotos vai iestāžu vadītājus neizvēlas, ņemot vērā personīgo pazīšanos kopš smilšu kastes un skolas gadiem, nāksies doties uz mācību iestādes muzeju. Tā nu Latvija ir ne tikai maza zeme, kur viens otru pazīst, bet vēl arī noslēpumainības mānijas pārņemta. Centieni neatklāt informāciju, kas tomēr beigās ir uzzināma, vai apgrūtināt tās iegūšanu rada tikai iemeslu nepamatotām sazvērestības teorijām vai spekulācijām.
Vēl bēdīgāk ir ar ziņām par absolventu tālākajām gaitām, kaut arī ir augstskolas, kurām tās nav gluži vienaldzīgas. Taču tieši šādi dati ļoti noderētu, lai tiktu skaidrībā, kur ir valsts izglītības politikas vājās vietas un vai nauda nav izsviesta vējā.