Sarežģīti... Es noteikti daudz vairāk laika pavadu kā menedžeris. Bet sevi asociēt es noteikti daudz vairāk gribētu ar zinātnieku, kaut tam veltu daudz mazāk laika. Un bez koķetēšanas gribu teikt, ka gaidu to brīdi, kad varēšu atgriezties zinātnē...
Kam vajadzētu būt universitātes rektoram - idejiskajam vadītājam, administratoram?
Par to man ir bijušas milzīgas diskusijas. Vienu brīdi likās, ka normālā situācijā rektoram vajadzētu būt tādam kā ārlietu ministram, universitātes sejai. To dažreiz studenti un darbinieki ikdienā neredz, bet tās daudzās mijiedarbības ikdienā ar sabiedrību, politiķiem… Kaut gan gribu uzsvērt, ka universitāte ir dzelžaini politiski neitrāla, nevienai partijai te netiek atļauts rīkot savus pasākumus. Piemēram, kad Zatlers dibināja savu partiju, viņš gribēja noturēt savu partijas kongresu LU Lielajā aulā. Un, kaut arī man personīgi ar viņu bija labas attiecības, tas netika pieņemts, tāpēc ka mēs pieturamies pie šī politiskā neitralitātes principa. Bet pat pie šīs politiskās neitralitātes nemitīgi notiek mijiedarbība ar politiķiem, valdību, parlamentu, kas varbūt ne vienmēr ir priekšplānā redzams, bet tas paņem lielu rektora laika daļu.
Vai universitāte ir vieta, kur jaunais cilvēks izzina pasauli, vai vieta, kur apgūst profesiju?
Tas patiešām ir filozofisks jautājums. Pirmkārt, universitāte ir arī zinātniska iestāde. Latvijā tā vēl joprojām kaut kādā mērā ir nepopulāra tēze. Mums kaut kādā veidā ir saglabājusies vecā PSRS zinātnes organizācijas sistēma. Tāpēc vienmēr uzsveru - universitāte ir pētniecības iestāde un, protams, izglītības iestāde. Un man gribētos domāt, ka universitātē akadēmiskajai izglītībai noteikti jābūt pāri pār profesionālo.
Un tomēr - vai jaunietim, kas nāk studēt universitātē, svarīgākais ir zināt, kādā darbā viņš pēc tam strādās, vai svarīgākais ir zināt, ko viņš grib zināt?
Šeit ir ļoti dažādi viedokļi. Dāņi bija uztaisījuši aptauju savu jauniešu vidē - kāpēc jaunietis iestājas augstskolā. Vai tāpēc, ka viņš cer uz labi atalgotu darbu, vai tāpēc, ka viņu tas vienkārši interesē. Un atbilde priekš manis likās ļoti simpātiska - lielākā daļa jauniešu atbildēja, ka viņi studē tāpēc, ka viņus tas interesē. Kāpēc es studēju fiziku? Tāpēc, ka mani tas interesē, nevis tāpēc, ka es tur redzu labu darba tirgu vai tamlīdzīgi. Bet, protams, daļa jauniešu ir pragmatiski un domā arī par to.
Bet man šķiet, ka jaunībā ir jādomā vairāk par to, kas patiešām ir pie sirds. Jo, ja jūs apgūstat profesiju, tikai aprēķinu vadīts, un izvēlaties darbu, tikai vadoties no algas, jūs tāpat šajā profesijā nekad par augstas raudzes profesionāli nekļūsiet un līdz tām lielajām algām tā arī varat netikt. Bet ja ar lielu interesi un atdevi strādāsiet tur, kas varbūt vēl nav top prestiža un apmaksāta profesija, tad visdrīzāk šajā darbā sasniegsiet augstu līmeni… Un augsta līmeņa profesionāļi vienmēr agri vai vēlu tiks novērtēti.
Beigusies uzņemšana augstskolās, vai šogad vērojamas jaunas tendences?
Ir viena pēdējo gadu tendence, un par to vajadzētu nopietni aizdomāties - procentos to jauniešu skaits, kas pēc vidusskolas izvēlas augstskolu Latvijā, diezgan strauji krītas. Ja 2008. gadā tie bija apaļi 75%, tad šogad drusku vairāk par 58%. Protams, nav īstu datu, kur palika tie, kas neiestājās, liela daļa varētu būt aizbraukuši uz ārzemēm. Bet pat Hazāns precīzu statistiku šajā ziņā nav varējis savākt. Varbūt daļa nestudē ekonomiskās situācijas dēļ, jo studijas maksā naudu.
Varbūt tikai 50% jāiet studēt augstskolās?
Tas ir labs jautājums, vai mums studējošo ir par daudz. Savā laikā mēs bijām pirmajā vietā studējošo skaita ziņā ne tikai Eiropā, bet pat pasaulē - aiz Kanādas. Tagad tas ir strauji nokrities. Bet tomēr, kāpēc es gribētu teikt, ka mums studējošo skaits nav par lielu, - ja mēs tomēr skatāmies statistiku, cik dažādās vecuma grupās mums ir cilvēki ar augstāko izglītību, mēs uz Eiropas fona nemaz tik labi neizskatāmies, esam mazāk nekā vidēji Eiropā. Kad es stājos augstskolā, toreiz procents bija vēl mazāks. Bet acīmredzot šobrīd ir pamainījusies augstskolu jēga to nozīmē. Un tāpēc jārēķinās ar to, ka augstskolās stājas ne tikai tie paši motivētākie un spējīgākie, un acīmredzot jau mācību procesa organizācijai jātiek ar to galā. Tāpēc es saku, kā tas ir ASV, - ir jābūt top augstskolai, un ir jābūt pārējām augstskolām, kas nav ne ar ko sliktākas, bet kas orientētas uz cita tipa jauniešiem, ar citu motivāciju un mērķiem. Tāpēc es te mēģinu aģitēt, ka Latvijā varbūt ir vajadzīga zinātnes universitāte, kur patiešām vairāk studē tie, kas atnākuši, lai iegūtu izglītību, nevis tie, kas studē, lai pelnītu lielāku algu. Tie, kas orientēti uz to akadēmiskumu, uz saprašanu, izzināšanu.
Baudīšanu?
Jā, «baudīt» patiesībā šeit ir ļoti labs vārds. Un ka šādiem jauniešiem ir jāpiedāvā šī iespēja. Tu nevari vienlaicīgi visiem piedāvāt visu. Un tu nevari piedāvāt profesiju un akadēmiskās zināšanas vienā un tajā pašā vietā un vienā un tajā pašā auditorijā.
Šovasar notika tā studiju programmu vētīšana. Kā to vērtējat?
Tas noteikti ir solis pareizā virzienā. Manuprāt, mēs Latvijā ļoti baidāmies no objektīviem datiem par mums pašiem. Mums kaut kā bieži ir bailes ieraudzīt to, kādi tad patiesībā esam.
Šeit bija ārzemju eksperti, kas paskatījās mūsu augstākās izglītības programmu kvalitāti. Kur bija mīnusi visā šajā procesā - mums visiem bija jāizdara mājas darbs. Bija vērtētājiem jāsagatavo precīza informācija, objektīvi dati. Un jāsaka - šīs datu bāzes mēs taisījām ļoti nenopietni. Viens piemērs. Datos bija jānorāda katrai augstskolai, pasniedzējiem, kādas monogrāfijas ir izdotas. Un izrādījās, ka monogrāfija ir viens grūti definējams lielums, - kas ir un kas nav monogrāfija. Un kad es gribēju panākt, lai ministrija nodefinē, par ko ir runa, tad atbilde bija - vai nu katrs pats nemāk saskaitīt. Un katrs skaitīja, kā gribēja... Un rezultātā - dati īsti nav salīdzināmi. Un tādu piemēru ir daudz.
Kā pašreiz vērtējat Roberta Ķīļa darbību?
Nu, tā kā ar šo ministru man ir jāstrādā... Patiesībā tās lietas, ko viņš ir iecerējis darīt, Latvijā noteikti ir jāizdara. Vai šobrīd ministrijas un ministra kapacitāte ir tāda, ka tas iemiesosies dzīvē… Es joprojām nezaudēju cerības, ka tur var kaut kas sanākt.
Kas ir tās trīs galvenās lietas, kas būtu jāizdara augstākajā izglītībā?
Pirmkārt - es pat pieņemu, ka augstskolu skaits sliktākajā gadījumā varētu nesamazināties, bet katrai no tām būtu precīzi jānodefinē misija un uzdevumi. Jābūt reģionālajām augstskolām, kurās ir tikai bakalaura studiju programmas, un lai tās būtu relatīvi tuvu mājām, un maģistra studijas tajās nozarēs, kas reģionam vajadzīgas. Un šeit mēs pasniedzējiem neprasām, lai viņi būtu pasaules klases zinātnieki, jo resursi, kas mums visvairāk trūkst, ir nevis nauda, bet cilvēki. Tad ir nozaru augstskolas vai nozaru universitātes, kas gatavo mediķus, inženierus… bet tad ir nozaru augstskolas, nevis medicīnas augstskola, kas gatavo žurnālistus..
Un Latvijas Universitāte mediķus?
Par to pēc tam... Bet pabeidzot - pašā augšā ir šī zinātnes universitāte, kur cilvēkiem patiešām galvenā motivācija ir iegūt prieku no zināšanām. Un ja mēs šādu sistēmu uztaisīsim, mums pat naudas varbūt pietiks, jo mēs nefinansēsim visiem visu. Tā ir viena reforma.
Otra reforma ir tā, ka obligāti ir jāmaina augstskolu pārvaldība. Pašreizējā situācijā tā pilnībā neatbilst tām tendencēm, kādas ir Eiropā, šai pārvaldībai jābūt daudz profesionālākai. Mehānismi pasaulē ir labi zināmi. Ir padomes, kas atbild par finanšu lietām, par struktūras lietām, par stratēģiju, un ir senāti, kas atbild par akadēmiskajām lietām. Un uz to iet visa Eiropa.
Trešā reforma ir mana ļoti personiska sajūta, ka mums vajadzētu sakārtot zinātnes menedžmentu Latvijā. Zinātne un augstākā izglītība ir vienota sistēma, un tās nav atdalāmas, un mums jādara viss, lai tās sāktu funkcionēt kā vienota sistēma. Kad es kā fiziķis aizbraucu uz konferencēm, ne reizes neesmu redzējis, ka ziņotājs būtu «vadošais pētnieks». Ir profesors. Un tas ir viegli pierādāms, kāpēc attīstīt akadēmisko zinātni universitātē ir daudz efektīvāk gan no finanšu, gan no cilvēku resursu viedokļa. Protams, var būt valsts pētniecības institūti, bet tiem tad ir cita misija, nekā tas ir šobrīd. Tie nepretendē uz publisko naudu akadēmiskajai zinātnei. Ja tas ir pētniecības institūts, tad valsts tam definē ļoti konkrētu uzdevumu, piemēram, mums vajadzīgi efektīvāki vēja ģeneratori, un, lūk, jums resursi, un, lūk, jums termiņi. Un nevis akadēmiski institūti, kur sirmi zinātnieki pētnieka amatā nodarbojas ar ļoti akadēmiskām problēmām. Ir daudz efektīvāk, ja to dara profesors ar desmit doktorantiem.
Vai dators un lekciju videoformas kādreiz neapēdīs lektoru, pasaulē jau tādi piedāvājumi parādījušies?
Nedomāju vis. Ja universitāte būtu tikai lekciju nolasīšana studentam, tad varbūt. Bet augstskola noteikti ir darbošanās pasniedzējam kopā ar studentu pie reāliem pētniecības projektiem. Un tikai tā top patiesas zināšanas.
Atgriežoties pie šī gada uzņemšanas, varam konstatēt, ka dabas zinātnes aizvien nav modē?
Dabas zinātnes nav modē, par eksaktajām zinātnēm es vairs tik vienkārši neteiktu. Medicīna ir ļoti populāra, redzam arī universitātē, ka cilvēki, kas grib studēt pat par savu naudu medicīnu, ir ļoti daudz. Datorzinātnes ir ļoti populāras. Tā kā iepriekšējo gadu tendences saglabājas, ja nu vienīgi straujāks pieaugums medicīnā, varbūt cilvēki uztver, ka sektors sakārtojas..
Vai arī grib iegūt par relatīvi lētāku samaksu profesiju, kas labi pieprasīta ārzemēs?
Varbūt, ka arī tā…
Bet ja runājam par dublēšanos Latvijas augstskolās, vai Latvijas Universitātē būtu jāmāca medicīna?
Tas, ka medicīnas institūti ir prom no universitātēm, īstenībā ir Staļina laika rezultāts, kad nezinu kādu iemeslu dēļ medicīnas fakultātes PSRS tika atdalītas no universitātēm, un tas neatbilst pasaules pieredzei. Un tas ir absolūti neracionāli sekojošu iemeslu dēļ. Proti, medicīna šobrīd ir viena no visstarpdisciplinārākajām nozarēm. Paskatieties, kādas tehnoloģijas tiek izmantotas medicīnā. Savā laikā, kad biju fizmatu dekāns, mēs izveidojām eksperimentālās ķirurģijas centru. Lai medicīnas studenti varētu būt klāt, kur tās tehnoloģijas var attīstīt, bet fizikas studenti redzētu, kādas tehnoloģijas vajadzīgas medicīnā. Lai būtu šī starpnozaru sinerģētika. Un ja mums ir medicīnas universitāte, kurā ir ļoti neliela fizikas katedra ar dažiem cilvēkiem, tāpat ķīmijas katedra, tad cerības, ka tur radīsies šādas jaunas starpdisciplināras idejas, nav. Protams, profesionāļus tur var sagatavot, bet ja vajadzīga ideju attīstība, ir vajadzīga universitāte un medicīna universitātē.
Dabas zinātnes aizvien vēl nav modē. Vai kas būtu jādara skolās šajā ziņā?
Ir jādara. Atceros, ka šeit, universitātē, bija kāda konference par dabaszinātņu mācīšanu, un tajā uzstājās kāds profesors no ASV. Un viņš minēja precīzu statistiku, ka ASV uz simts dolāriem, ko iegulda tajos bērnos, kas ir neveiksmīgi mācībās, pretī ir tikai pieci centi, ko iegulda talantīgajos. Simts dolāri pret pieciem centiem. Mums par Latviju nav šādas statistikas, bet baidos, ka ir stipri līdzīgi. Piemēram, mani mulsina tik daudz pie mums slavētā Somijas izglītība. Savulaik daudz braukāju kopā ar mūsu skolēniem uz starptautiskajām fizikas olimpiādēm. Un ziniet - somi tur vienmēr izskatijās ļoti bāli un bēdīgi. Un mans iespaids, ka somi ir varbūt arī pieaudzējuši vidējo līmeni, sevišķi piestrādājot pie «grūtajiem» bērniem, bet tas ir noticis uz talantīgo bērnu rēķina. Jo viss tiek strādāts uz to vidējo.
Tomēr arī ar spožo un talantīgo bērnu ir jāsrādā un jāvelk viņi vēl augstāk.