Tomātu sezona rit pilnā sparā, un mani - kā katru gadu ap šo laiku - dīda nemiers, jo gribas sagaršot, saturēt pēc iespējas izteiksmīgāku īsto tomātu garšas un smaržas buķeti. Pirms gadiem desmit jutos gatava pat dibināt tomātu cienītāju biedrību - par spīti vairāku uztura mācību novirzieniem, kas apgalvoja (un arī tagad apgalvo), ka tomāti patiesībā ir kaitīgi un no ēdienkartes izsvītrojami. Šāda slava tomātiem piemitusi visos laikos, kopš tie izplatījušies ārpus Dienvidamerikas.
Vēl pirms gadiem simt divdesmit Eiropā uz tomātiem raudzījās ar lielām aizdomām - tie esot indīgi un kaitējot cilvēkam, pat saslimdinot ar garīgām kaitēm. Zemēs ap Vidusjūru, domājams, šādas briesmas gan nedraudēja, jo saglabājusies liecība, ka Itālijā 1743. gadā tomāti atzīti par ēdamiem, pēc gadiem trīsdesmit pie līdzīga secinājuma nonākuši arī franči. Toties Amerikas ziemeļu daļā 1860. gadā izdots rīkojums mājsaimniecēm, kas noteica, ka indes neitralizēšanas nolūkā tomāti pirms lietošanas jāvāra vismaz trīs stundas. Kā zināms, Itālijā visgaršīgākās tomātu mērces joprojām top, tās vairākas stundas vārot.
Tā itāļu varoņa vārds, kurš pirmais sadūšojās iekost svaigā tomātā, vismaz man nav zināms, toties Amerikas vēsturē iegājis kāda Roberta Gibona Džonsona vārds - viņš bija tas drošsirdīgais amerikānis, kurš pirmais sabiedrībai par šausmām visu acu priekšā uz Salemas mērijas kāpnēm vienā mierā apēda nevārītu tomātu! Stāsta, ka tauta uz šo pasākumu esot pulcējusies tikpat kuplā skaitā kā viduslaikos uz publisku nāves soda izpildīšanu.
Tagad tomātam pieraksta visas iespējamās pozitīvās īpašības, sākot no seksuālo vēlmju un spēju vairošanas, beidzot ar redzes uzlabošanu un mūža pagarināšanu. Tomēr man tie garšo tāpat, bez jebkādas pievienotās vērtības. Piekrītu tiem, kuri uzskata, ka tomāti padara baudāmu pat vispelēcīgāko ēdienu.
Tomātam par godu rīkoti svētki notiek ne tikai Itālijā, Spānijā un Francijā. Izlasījusi par ieceri ASV rīkot tomātu salātu festivālu, intereses pēc sāku šķirstīt pavārgrāmatas, lai saprastu, cik plašas iespējas paveras šādā pasākumā. Pie 130. receptes apstājos, jo uzmācās panika. Tomātu salāti ar sīpoliem, gurķiem, sieru, avokado, apelsīniem, aprikozēm, koriandru, vītinātu šķiņķi, anšoviem, foreli, ceptu buti, vārītu tītaru, grauzdētu maizi, šādām pupiņām un tādām pupiņām, kalmāriem, kāpostiem... Pa vidam vēl izlasīju, ka Hemingvejam ļoti garšojusi tomātu zupa, aizdarīta ar džinu, bet Žerārs Depardjē nespēj atteikties no ceptiem tomātiem ar kazas sieru un timiānu. Tomātus ar sieru izcepu. Šaubu nav - cepšu vēl! Idejai: tomātu sagriež šķēlītēs, uz katras uzsēdina pa kazas siera šķēlītei un timiāna zariņam. Apslaka ar olīveļļu, pārkaisa ar sāli un pipariem - un krāsnī iekšā! Ar glāzi vīna - īsta bauda!