Enerģētiķi uzsver, ka, radikāli atsakoties no atbalsta elektrības ražošanai Latvijā, iedzīvotāji, visticamāk, par elektrību maksātu vismaz tikpat, cik šobrīd, tikai iztērētā nauda neatgrieztos Latvijas ekonomikā, bet gan pildītu citu valstu elektrības un dabasgāzes ražotāju un pārdevēju kabatas.
Ekonomikas ministrijas šopavasar izstrādātais rīcības plāns gan patērētājiem sola, ka nākamajos gados elektroenerģijas ražotāju atbalsta maksājuma - obligātā iepirkuma komponentes (OIK) - kāpums rimsies, jo atbalsts gan mazajiem ražotājiem, gan arī lielajām koģenerācijas stacijām tiks ierobežots.
Somijā elektrības nodoklis
Saskaņā ar Lietuvas un Igaunijas energosistēmas operatoru datiem Igaunijas patērētāji 2013. gadā par atbalstāmo elektrības ražošanu maksās aptuveni 41,38 miljonus latu, attiecīgi piemaksājot 0,61 santīmu par vienu kilovatstundu (kWh), bet Lietuvas patērētāji - 176,19 miljonus latu jeb 1,91 santīmu par vienu kWh.
Latvijas patērētājiem OIK šogad ir 1,89 santīmi par vienu kWh, un tā aprēķināta atbilstoši pērn kopumā sniegtajam subsīdiju apjomam - 132,87 miljoniem latu.
Vēl citādāku elektrības ražotāju atbalsta modeli izvēlējusies Somija, kuras energotirgus regulatora informācija liecina, ka šajā valstī elektrības ražotājiem paredzētās subsīdijas nav tiešā veidā piesaistītas elektrības tarifiem un atbalsts tiek sniegts no valsts budžeta, tomēr lietotājiem jāmaksā elektrības nodoklis, kura apjoms rūpnieciskajiem lietotājiem un siltumnīcām ir 0,309 santīmi par kWh, bet pārējiem lietotājiem - 0,513 santīmi par kWh. 2011. gadā Somijā atbalstāmās elektrības ražošanas subsīdijām bija atvēlēti 38,6 miljoni latu.
Nosakot cenas griestus
Apgalvojot, ka elektroenerģijas ražošanu, it īpaši lielajās elektrostacijās, Latvijā atbalsta pārāk dāsni, jāņem vērā tas, kāds ir šo elektrostaciju pienesums kopējai valsts energoapgādei un cik maksātu elektroenerģija tad, ja šī atbalsta nebūtu, uzskata a/s Latvenergo pārstāvji.
«Diskutējot par to, cik liela daļa no OIK tiek novirzīta Rīgas termoelektrostacijām (TEC), jāņem vērā, ka TEC saražotais elektroenerģijas apjoms ir ievērojami lielāks nekā mazajiem ražotājiem un patērētājs par katru TEC saražoto kWh maksā mazāk nekā par mazajās elektrostacijās saražoto, savukārt mazo elektrostaciju darbs Latvijai palīdz sasniegt mūsu valsts saistības zaļās enerģijas jomā,» uzsver a/s Latvenergo valdes loceklis, ražošanas direktors Māris Kuņickis.
Viņš arī norāda, ka, salīdzinot zaļās enerģijas ražotājus un lielās TEC, jāņem vērā, ka atbalsts tām tiek piešķirts dažādiem mērķiem: «Salīdzināt zaļās enerģijas ražotājus un lielās TEC ir tā, kā salīdzināt bokseri ar volejbolistu, jo mazie ražotāji nespēj nodrošināt energosistēmu ar nepieciešamajām jaudām un saražot Latvijai vajadzīgos elektrības apjomus.»
«Lielā mērā Rīgas TEC nosaka cenas griestus elektrības cenai Latvijā un Lietuvā, jo importētāji, lai varētu konkurēt, spiesti piedāvāt zemāku cenu. Ja modernizētās Rīgas TEC nebūtu, cenas griestus noteiktu Lietuvas Elektrēnu elektrostacija, kurā cena ir stipri augstāka,» skaidro Pasaules Enerģētikas padomes Latvijas Nacionālās komitejas loceklis, Latvenergo siltumenerģētikas eksperts Ilmārs Stuklis.
Jārēķinās arī ar faktu, ka nelabvēlīgos apstākļos elektropārvades tīklu caurlaidības dēļ piegādes no ārvalstīm var būt stipri ierobežotas, uzsver M. Kuņickis, piebilstot, ka šāda situācija pēdējos gados ir vērojama ik vasaru.
Igauņi būvē spēkstaciju
Igaunijas situācija atšķiras no Latvijas apstākļiem, jo vēsturiski mūsu ziemeļu kaimiņvalsts nodrošināta ar nepieciešamo elektroenerģijas apjomu, pateicoties degakmens ieguvei Austrumigaunijā un tur uzbūvēto spēkstaciju infrastruktūrai, skaidro I. Stuklis.
Viņš arī norāda, ka gan Latvijas, gan Lietuvas situācija radikāli atšķiras no situācijas Igaunijā, jo kopš Ignalinas AES slēgšanas reģionā abu valstu rīcībā vairs nebija lētu bāzes jaudu. Rezultātā Lietuva subsidēja ražošanu novecojušajā Elektrēnu elektrostacijā, savukārt Latvijā ieguldīts esošo TEC rekonstrukcijā, bez kā iztikt nevarēja. «Iekārtas bija tik novecojušas, ka tās jebkurā gadījumā būtu jāslēdz,» uzsver I. Stuklis.
Pēc viņa teiktā, ar nepieciešamību modernizēt ražošanas jaudas jārēķinās arī Igaunijai, kuras elektrostacijas arī ir novecojušas un drīz neatbildīs Eiropas Savienības prasībām attiecībā uz kaitīgajiem izmešiem.
Energokompānijas Eesti Energia vadītājs Sandors Līve atzīst, ka pašreizējie tirgus apstākļi nav labvēlīgi investīcijām, jo saražotā elektrība ir dārgāka nekā cena tirgū. Lai gan Eesti Energia būvē 640 miljonus eiro vērto Auveres elektrostaciju, tomēr neslēpj - gaidīt, ka tā uzreiz būs konkurētspējīga, nav iespējams. Tomēr S. Līve uzskata, ka lielu jaudu būvniecība ir saistīta ar ilggadējām prognozēm un, tās plānojot, nevar rēķināties tikai ar konkrētā mirkļa situāciju. «Brīdī, kad elektrības cenas būs pietiekami augstas, lai jaunu jaudu būvniecību padarītu izdevīgu, var būt jau par vēlu,» uzsver S. Līve.
Modernizē Elektrēnus
Kopš 2010. gada, kad tika slēgta Ignalinas atomelektrostacija (AES), Lietuva kļuvusi par elektroenerģijas importētāju, un, līdzīgi kā Latvija, tā daļu no savām vajadzībām sedz ar gāzes elektrostaciju palīdzību. Lielākais atbalsta saņēmējs ir Elektrēnu elektrostacija, kura pērn saražoja tikpat lielu apjomu kā Latvenergo TEC - aptuveni 1,4 teravatstundas.
Elektrēnu elektrostacijas atbalsts pērn Lietuvas patērētājiem izmaksājis par 12 miljoniem latu vairāk nekā Latvijas iedzīvotājiem atbalsts Rīgas TEC, kur ieguldīti 55 miljoni latu. Pērn Elektrēnos tika uzbūvēts moderns energobloks, bet atbalsts tai pamatīgi pieaugs - no 67 miljoniem latu līdz 96 miljoniem latu. Būtiskākā atšķirība starp Elektrēnu elektrostaciju un Rīgas TEC ir tā, ka Lietuvas ražotājs strādā tikai kondensācijas režīmā, un attiecīgi ražošanas izmaksas ir lielākas, jo netiek izmantots saražotais siltums, uzsver I. Stuklis.