Diskusijās starp izpildvaras un uzņēmēju lobiju pārstāvjiem par to, kā labāk apkarot ēnu ekonomiku, neviena no pusēm nav aprakstāma kā «labā» vai «sliktā». Vai, citiem vārdiem sakot, tas, kas pēdējo nedēļu laikā novērojams Ministru kabineta sēdēs, liecina par metodoloģisku problēmu.
Tātad situācija, to aprakstot vienkāršoti, ir šāda: uzņēmēju lobiji (piemēram, būvnieki pagājušajā nedēļā) dedzīgi piekrīt premjeram un finanšu ministrei, ka ēnu ekonomika ir apkarojama, ka stāvoklis konkrētajā nozarē prasa nopietnas izmaiņas, bet... tā šo ēnu ekonomiku apkarot, kā piedāvā Finanšu ministrija (FM), nu gan nevarot. Tas būtu nepareizi, nenestu vēlamos rezultātus utt. Pareizi esot darīt tā, kā par pareizu uzskata konkrētais lobijs.
Nepievēršoties FM priekšlikumu izklāstam (tie un oponentu argumenti ir pieejami valdības mājaslapā), var bez kāda nicinājuma pret FM, protams, pieņemt, ka ierēdniecības izpratne, pat ja tai ir vislabākie nodomi, ir nepilnīgāka par konkrētajā jomā reāli strādājošo pieredzi. Un attiecīgi secināt, ka pareizi ir, ja, atvainojos par greizu latviešu valodu, reformējamais pats sevi reformē. Problēma ir, ka, ja runa ir par to populācijas daļu, kas nodarbināta budžeta iestādēs, ierasta ir neticība šādam modelim. Piemēram, «ierēdniecība nevar sevi reformēt, jo tā nekad nevērsīsies pati pret sevi». Labi. Tomēr tad rodas arī jautājums, kāpēc cita populācijas daļa kaut kādā veidā ir drosmīgāka, par sevi mazāk domājoša un attiecīgi spēj sevi reformēt.
Rezultātā mēs iegūstam situāciju, ka finanšu ministre sēdē norāda: a) aptuveni 50% no būvniecības sektora ir «pelēki» vai vismaz «puspelēki» (klātesošie nozares lobiji neiebilst), b) «pelēči» nevarētu tik kuplā skaitā pastāvēt, ja tiem nebūtu kādas abpusēji izdevīgas attiecības arī ar tiem, kas sevi definē kā «baltos» un pareizās reformas metodes zinātājus. Piezīme paliek bez komentāriem no lobiju puses. Tātad vai nu mums jāpieņem, ka FM priekšlikumus noraidošie pārstāv precīzi sniegbaltos, uz kuriem ministres teiktais neattiecas, vai arī, ka «pelēkos», nu, drusciņ, drusciņ, izmantojošie «baltie» ir nonākuši pie secinājuma, ka tā turpināties nevar, ka viņu pašu ilgtermiņa interesēs ir līdzšinējos biznesa modeļus mainīt. Labi. Tātad jautājums ir par to, ka izpildvarai ir jānotic nozares deklarētajai gatavībai sevi reformēt. Cik saprotu, īsti šādas paļāvības nav un izpildvara turpina uzstāt uz savu reformas versiju.
Īsi sakot, esam «kas bija pirmais - vista vai ola?» situācijā. Vispirms noticiet, un tad mēs sakārtosim saimniecību, vai vispirms sakārtojiet savu saimniecību, un tad noticēsim. Ar ko sākam?