Kā nokļuvāt bobslejā?
Jānis Strenga. Pirms sešiem gadiem, kad studēju LSPA un tur nodarbojos ar sprintu, vairāki cilvēki ieteica pamēģināt aiziet uz bobsleja testiem: treneris, brālis, vēl kāds sprinteris. Kad stājos akadēmijā, man bija jāizvēlas sporta veids. Sarakstīju visu ko uz dullo - sprints, šķēpmešana, tāllēkšana -, bet mani nez kāpēc ielika tieši sprintā (smejas). Sadūšojos, aizgāju un tur paliku.
Arvis Vilkaste. 2010. gadā internetā redzēju sludinājumu, ka notiks bobsleja stūmēju atlase, un nodomāju, ka jāizmēģina spēki. Pats tobrīd nodarbojos ar vieglatlētiku.
Cik cilvēku toreiz bija atlasē? Uzreiz pēc Sočiem bija simt trīsdesmit...
A. V. Mēs bijām kādi divdesmit. Ar mani uz atlasēm bija Oskars Ķibermanis. Viņu uzreiz noskatīju kā nopietnu konkurentu. Cik labi vai slikti bija mūsu rezultāti, toreiz nebija nekādas nojausmas. Vienkārši darījām, ko varējām. Pēc atlases braucām uz pirmo nometni kopā ar pirmo komandu. Tobrīd aiza starp mums un vadošajiem rezultātu ziņā bija samērā paliela. Tomēr bijām vēl jauni, un spēciņa nebija.
J. S. Es gan vēl pirmos divus gadus trenējos atsevišķi no pirmās komandas. Atlasē bijām ne vairāk par divdesmit. Treniņnometnēs visi jaunie - kādi desmit vīri - vārījās savā sulā. Pakāpeniski daži atsijājās. Pēc Vankūveras jaunie trenējās ar pirmo komandu.
Kādas bija pirmās reizes bobā?
J. S. Man pirmā bija treniņā ar Normundu Kotānu. Godīgi sakot, neko daudz no tā neatceros (smejas). Atceros, ka bija liels satraukums - visu iepriekšējo dienu par to vien domāju. Tobrīd par to visu bija tumša bilde. Vispār nesapratu, kas notiek.
A. V. Godīgi sakot, man pirmajā braucienā gribējās izkāpt. Vienkārši nebija tādas iespējas. Braucu ar Uģi Žaļimu. Pirms brauciena biju mierīgs. Spriedu, ka tur jau nevar būt nekas traks. Un tad pēkšņi - milzīgs spiediens, mugura sāp, nesaproti, kas vispār notiek. Tobrīd likās - lai viņš apstājas, un es kāpšu ārā. Ticis finišā, nospriedu, ka nemaz nebija tik traki.
Pēc Vankūveras spēlēm Latvijas bobslejā bija tramīgs laiks: finansiālu iemeslu dēļ PK posmi Ziemeļamerikā gāja secen, tad Jānis Miņins pameta komandu. Kādas tobrīd bija sajūtas?
J. S. Bija liela neziņa. Aizejot vienam pilotam, bez darba paliek vēl trīs cilvēki - stūmēji. Osis (Melbārdis - aut.) tobrīd laikam vēl nebija braucis. Vēlāk aizgāja arī otrs pilots Edgars Maskalāns... Bija pāris gadu neziņas, kad pat pieļāvu domu, ka Latvijā bobslejs iet, ja ne gluži uz grunti, tad vismaz lejup. Bet galu galā viss sanāca vēl daudz labāk.
A. V. Miņina aiziešana mani nekādi neietekmēja, man tā bija pirmā sezona, vēl nebiju iedziļinājies bobsleja virtuvē. Atceros, ka, viņam aizejot, vienu sastāvu - četrus puišus - aizsūtīja mājās. Tā gan bija škrobe, bet nākotnē raudzījos bez bažām. Es tobrīd braucu ar Oskaru un Uģi pa Eiropu. Vēlāk aizgāja Maskalāns, un sanāk, ka mani arī tas neietekmēja, jo es tā arī paliku Oskara ekipāžā. Drīzāk citiem čomiem bija tā jocīgi. Piemēram, Raivim Brokam, kurš visas sezonas brauca ar pieredzējušiem pilotiem, bet tagad pēkšņi bija jābrauc ar jauno Ķibi.
Kāda bija pirmā reakcija, uzzinot, ka Melbārdi pārkvalificēs par pilotu?
J. S. Man jau bija jāstumj viņš pirmajos braucienos. Teikšu godīgi, diez cik priecīgs par to nebiju (smejas). Paldies Dievam, iztika bez kritieniem (trīsreiz pārspļauj pār plecu). Ar laiku radās uzticība viņam.
Jāni, nedaudz vairāk nekā pirms gada kļuvi par diabētiķi, un interneta portālos jau pat parādījās ziņas, ka tava karjera beigusies.
J. S. Es pats nebiju oficiāli paziņojis par karjeras beigām (nopūšas). To uzzināt bija ļoti smagi. Likās, viss - ne tikai bobslejā, bet arī dzīvē vairs nekam nav jēgas. Tobrīd dzīvoju pilnīgā neziņā, nesaprotot, ko varu un ko - ne. Ar laiku uzzināju, ka varu mēģināt turpināt sportot. Pats uzbāzos, izprasījos nākt uz treniņiem. Un tad treneri deva man iespēju atgriezties sacensībās. Ļoti raibs gads padevies: ar kritumiem un kāpumiem, no domām par karjeras beigšanu līdz olimpiskajam sudrabam.
Pagājušās sezonas pēdējā posmā Sočos bija ļoti labi rezultāti. Kādas tobrīd bija domas par olimpisko sezonu?
J. S. Domāju, visi saprata, ka jātrenējas divtik daudz, lai iekļūtu komandā. Olimpiāde pati par sevi ir labs dzinulis. Apziņa, ka pilotiem tajā trasē tīri labi iet, motivēja vēl vairāk. Domāju, ka šovasar visi sagatavojās tik labi kā vēl nekad.
A. V. Es domāju, ka treniņnometnēs jau visi vienmēr strādā ar pilnu atdevi, vienalga, vai tā ir olimpiskā sezona vai ne. Taču mājās starp nometnēm gan, domāju, katrs izdarīja vairāk nekā līdz tam. Bija milzīga konkurence, viens otru dzinām uz priekšu.
Paši droši vien pirms Sočiem savā galvā prātojāt, cik daudz ekipāža varētu pacelt?!
J. S. Braucu turp tikai ar domu izdarīt visu maksimālo.
Nu beidz, gan jau konkrētas vietas galvā arī redzēji?!
J. S. (Smejas.) Jā, galvā zagās visādas domas. Centos tās aizdzīt prom. Tās maisa galvu.
A. V. Es pats pie sevis domāju, ka četriniekos vieta labāko sešniekā būtu ļoti laba. Pjedestāls - tas bija ļoti kluss sapnis un gandrīz kaut kas nereāls.
Aizbraucāt uz savām pirmajām olimpiskajām spēlēm. Ko tur redzējāt?
J. S. Ko tad mēs tur daudz varējām redzēt? (Smejas.)
A. V. Mēs jau bijām kalnos, prom no epicentra. Īpaši spilgtu sajūtu nebija. Apkārt tās pašas sejas, kas Pasaules kausa posmos. Režīms tas pats: viesnīca, trase, pusdienas, trase, viesnīca. Tikai, kad nobraucām vienu dienu lejā uz hokeja maču Latvija - Zviedrija, tur gan sajutām olimpisko garu. Tur bija nenormāli daudz cilvēku, dega olimpiskā uguns, milzīgi stadioni - bija svētku noskaņa. Kalnos bija mierīgāk.
Nākamajās ziemas olimpiskajās spēlēs sola visu salikt tuvāk, gandrīz vienuviet. Varbūt tad arī bobslejistiem visu laiku būs svētku sajūta?!
A. V. Nu, es domāju, ka visu tik un tā neapvienos. Trase būs kalnos. Diez vai stadionu turpat augšā būvēs. Varbūt būs tuvāk, bet visu jau tik un tā neapvienos.
Viesnīcā nebija jālauž durvis - kā Kanādas bobslejistam?
J. S. Nē, durvis bija kārtībā. Spogulis vannas istabā nebija piekārts - nolikts lejā. Sienā caurumi jau bija, atlika tikai pielikt un pieskrūvēt. Mēs to arī izdarījām. Bet tie ir sīkumi.
Kā tur bija ar apslimšanu Sočos?
J. S. Man viss bija kārtībā! Es nezinu, par ko tu runā... (Smejas.) Bija problēmas ar gremošanu. Sākumā mazliet satraucos, ka tas var ietekmēt arī manu gatavību startēt. Mājiniekiem neko neteicu, lai lieki nenervozē. Treneriem arī nesūdzējos, lai neiedomājas, ka gribu palikt trases malā (smejas). Aprunājies ar dakteri, uzzināju, ka arī citiem latviešiem, ierodoties Sočos, bijis līdzīgi. Tad nomierinājos. Problēmas nebija pārāk nopietnas, un ātri atrisināju. Visiem jau kaut kas bija, bet neviens nesūdzējās.
A. V. Bija tur kaut kāds vīrusiņš, kas plosījās. Visi pēc kārtas to izslimoja. Nebija jau nekas nopietns. Mazliet iesnas, galva pasāpēja - sīkumi. Bobi bija stumti arī ar temperatūru 38 grādi. Tāpēc, domāju, līdz palikšanai trases malā bija tālu.
Kad izjutāt lielāku psiholoģisko spiedienu: pēc pirmās dienas vai pēc trešā brauciena?
A. V. Laikam jau pēc pirmā vakara. Bija jāiet gulēt, bet tas nemaz nebija tik viegli - galvā visādas domas šaudījās.
Pēc trešā brauciena jau jutāt, ka medaļa kaklā?
J. S. Iekšēji jutu, ka gan jau būs, bet pilnīgi drošs nevarēju būt. Savā starpā vairs neko nepārrunājām, kas jādara pēdējā braucienā - visi jau tāpat to zināja. Klusībā katrs domāja par to, kas jāizdara.
A. V. Es centos ne par ko lieku nedomāt. Jau pirms braukšanas uz Sočiem noskaņoju sevi, ka olimpiskās spēles jāuztver kā parastas Pasaules kausa posma sacensības, kurās, kā jau vienmēr, jācenšas izdarīt visu pēc iespējas labāk.
Vai pēdējais brauciens kaut kā ievērojami atšķīrās no pirmajiem trim?
J. S. Pirmajā dienā startā mūsu fani bija tik skaļi, ka nedzirdējām komandu, kad jāsāk. Atceros, ceturtajā braucienā bija tāds klusums kā nekad. (Smejas.) Laikam kāds bija devis tādu rīkojumu.
A. V. Kapa klusums bija. Nezinu, vai tas palīdzēja. Parasti jau esi tā koncentrējies, ka nedzirdi arī troksni, bet šoreiz tas klusums bija ļoti uzkrītošs.
Pēdējā braucienā, nodūruši galvu lejā, varējāt paļauties tikai uz to, ko jutāt.
J. S. Sajūtas bija labas. Pēc labi izņemtas piektās virāžas, kas beidzot tika izbraukta tīri, bez atsitiena, nopriecājos. Arī turpmāk viss bija gludi, un bija sajūta, ka būs. Es finišā pēdējais paceļu galvu, lai paskatītos rezultātu. Parasti jau pēc priekšējo emocijām kļūst skaidrs, kāds ir rezultāts, bet šoreiz neko nedzirdēju - vai viņi kliedza vai lamājās. Redzēju vieninieku, un kļuva skaidrs - vismaz sudrabs ir. Milzīga atvieglojuma sajūta.
Pēc Soču olimpiskā sudraba uz bobsleja atlasēm atnāca ļoti daudz censoņu. Tas priecē, vai iespējamā konkurences palielināšanās mazliet liek raizēties?
J. S. Nekas jau tik ātri nenotiek. Pirmajā gadā pat vistalantīgākie puiši uzreiz līdz augšai neuzlēks. Otrajā gadā gan varbūt var gaidīt konkurences palielināšanos, ja kāds patiešām talantīgs puisis būs. Bet, kā jau teicu, tas jau tikai labi - iekšējā konkurence, ja tā ir veselīga, nāk tikai par labu.
A. V. Kad Prūsis uzvarēja Eiropas čempionātā, šķiet, ap 2003. gadu, uz atlasēm bija pat 300 cilvēku. Šoreiz mazliet mazāk. Škrobes noteikti nav. Prieks, ka cilvēkus interesē bobslejs. Būs lielāka konkurence, un tas priecē.